Grāmata "Neaizmirstamā Irāna". 6.1. nodaļa Isfahāna

25 Decembris 2012 Ceļošanas laiks: no 01 Jūlija 2011 ieslēgts 01 Oktobris 2011
Reputācija: +272.5
Pievienot kā draugu
Uzrakstīt vēstuli

Ū denspī pes kults un ne tikai

Tiklī dz es ierados Isfahā nā , mans draugs Bahmans man nekavē joties organizē ja ekskursiju pa vakara pilsē tu. Mē s pastaigā jā mies pa New Julfa rajonu un apskatī jā m veco armē ņ u baznī cu, un tad devā mies uz pilsē tas labā ko tē jnī cu ar nosaukumu “Takht e Soleyman” (Suleimana tronis, Hakim Nezami St. )

Tā bija patī kama vieta tradicionā lā stilā , kā pā m ar kā jā m uz zema galda, kas noklā ts ar paklā jiem. Aiz katra š ā da “galda” bija vairā kas ū denspī pes (ghalun), tā ka vienlaikus desmitiem cilvē ku izelpoja balto dū mu tvaikus, bet telpā nebija smacī gs un bija ļ oti viegli elpot. Š ī s iestā des ī patnī ba ir tā da, ka viņ i š eit negatavoja ē st - var pasū tī t tikai ū denspī pi, tē ju vai soda, turklā t sievietes š eit nav ielaistas. Mē s dzē rā m tē ju un smē ķ ē jā m ū denspī pi. Mī ksti, netraucē rī klē piparmē tru dū mi noskaņ oti uz ilgu nesteidzī gu sarunu.


Mums pretī esoš ie puiš i eksperimentē ja ar daž ā da augstuma ū denspī pē m, pievienojot tā m pienu un sulu, bet man visvairā k patika vienkā rš ā ū denspī pe uz ū dens.

Ū denspī pes pī pē š ana Irā nā ir ī paš a tradī cija – tā tiek kū pinā ta gan dienā , gan vakarā , pirms un pē c darba, kā arī pirms gulē tieš anas. Viņ i tev noteikti pagatavos ū denspī pi pusdienā s un vakariņ ā s, un, ja prasī si, tad arī brokastī s. Ū denspī pe bū s mī ksta vai ļ oti mī ksta, un tā jums var patikt uzreiz. Tač u jā atceras, ka 45 minū tes ilgā seansa laikā smē ķ ē tā js patē rē vairā k tvana oksī da un nikotī na, nekā smē ķ ē jot cigareš u paciņ u. Es izvē lē jos par to nedomā t, lī dz sā ku skrā pē t kaklu, jo mana ū denspī pe smē ķ ē ja vairā kas reizes dienā veselu nedē ļ u. Es sev stingri apsolī ju, ka pā rtraukš u smē ķ ē t ū denspī pi biež ā k nekā reizi piecā s dienā s, un vē lā k es pieturē jos pie š ī noteikuma.

Atsauce. Irā nā ū denspī pi sauc par "ghalun".

Nosaukums, acī mredzot, tika aizgū ts no arā bu valodas "ghla" (vā rī t, virinā t).

Kad atgriezā mies mā jā s, visiem pagatavoju baltkrievu virtuves ē dienu - draniki (pankū kas no kartupeļ iem, olā m un miltiem). Tā kā viņ iem negarš oja draniki ar pienu un jogurtu, viņ i nekavē joties izgudroja Irā nas versiju - sā ka dzert saldā s sodas pankū kas un pē c garš as pā rlej ar keč upu un majonē zi. Kā desertu Bahmaņ a draugi nolika uz galda litrī gu Absolut degvī na pudeli un nu ļ oti priecī gā s gaidā s apstaigā ja to, savukā rt pats mā jas saimnieks ar gandarī tu sejas izteiksmi ripinā ja cigaretes, sajaucot tabaku ar haš iš u, kas, kā viņ š pats teica, bija ļ oti labas kvalitā tes. Patiesī bā izrā dī jā s, ka dabū t jebkuru aizliegto preci Irā nā ir pavisam vienkā rš i, vienī gā problē ma ir cena – degvī na pudele maksā.40$.

Alkohola lietoš ana Irā nā , tā pat kā narkotiku lietoš ana, ir noziedzī gs nodarī jums (sods - lī dz pat nā vessodam). Visi stā stā minē tie vā rdi ir izdomā ti. Autors bija vē rotā js no malas un likumu nepā rkā pa.

Vakariņ as Asemanā

Es grasī jos pastaigā ties pa pilsē tas centru, un, lai atrastu ī sto autobusu, man bija jā jautā cilvē kiem pieturā.


“Beba khshid, kodu m utubu s be Meidan e Ema m mi r e” (atvainojiet, kurš autobuss iet uz Imama laukumu), jautā ju jaunajam puisim.

Atpazinis mani kā ā rzemnieci, irā nis entuziastiski satvē ra manu roku un veda pā ri ceļ am uz citu pieturu, starp daudzajiem autobusiem atrada vajadzī go un iegrū da pasaž ieru nodalī jumā . Kamē r domā ju, kur ieradī š os, viņ š jau bija samaksā jis par manu braukš anas maksu un vienojā s ar š oferi, lai mani izsē dinā s ī stajā pieturā . Atvadoties pamā jis ar roku, viņ š ā tri pazuda cilvē ku pū lī.

Pē c minū tes es jau braucu autobusā un pē tī ju Isfahā nas karti.

Irā nis, kas sē dē ja man blakus, uzreiz uzrunā ja mani. Viņ u sauca Mojtaba, viņ š strā dā ja par viesmī li č etrzvaigž ņ u viesnī cas Aseman (Sky) restorā nā un uzaicinā ja mani uz turieni paē st. Jautā ju, cik maksā s vakariņ as, un viņ š atbildē ja, ka neko nemaksā s, jo viņ am kā darbiniekam tiks dota liela atlaide. Tad es palū dzu, lai dod atlaidi, un es pats samaksā š u rē ķ inu. Mojtaba nepiekrita, sakot, ka esmu ciemiņ š , un piebilda, ka jebkurā gadī jumā priecā tos mani redzē t.

Daž as dienas vē lā k es gadī jos bū t š ajā rajonā un devos uz restorā nu. Mochtaba mani uzreiz atpazina un piedā vā ja izvē lē ties jebkuru ē dienu, kas viņ am patika. Par 10 dolā riem varē ja samaksā t bufeti, kuras sortimentā tikpat kā nebija gaļ as ē dienu, bet bija daudz daž ā du augļ u.

Nolē mu pasū tī t no ē dienkartes un izvē lē jos firmas ē dienu - š aš liku kebabu ar intriģ ē još o nosaukumu "shish keba b", bļ odu rī su ar safrā nu un skā rdeni Bavaria bezalkoholiskā alus, kas patiesī bā ir tikai salds iesala dzē riens. . Š ā dam kontam man vajadzē ja maksā t apmē ram 18 USD, ar 30% atlaidi darbiniekiem, tas izrā dī jā s 12 USD. Tač u rē ķ ins man nekad netika iesniegts, jo Mojtaba uzstā ja, ka viņ š manu rē ķ inu apmaksā s pats. Mē s vienojā mies ar viņ u tikties pē c darba, bet mums tas nekad neizdevā s, tā pē c no savas grā matas lappusē m es izsaku viņ am pateicī bu par viesmī lī bu.


Tajā vakarā es atgriezos mā jā s ļ oti neparastā veidā . Pastaigā joties pa vakara pilsē tu, nejauš i apstā jos vietā , kur puiš i spē lē ja beisbolu. Bija ļ oti neparasti redzē t klasisku amerikā ņ u spē li Irā nā . Pē c mač a piegā ju pie viena no spē lē tā jiem, kurš man teica, ka mā cī jies ASV un tagad organizē beisbola spē les Irā nā.

Sakravā jot ekipē jumu uz motocikla, irā nis piedā vā ja mani aizvest mā jā s, par ko es ļ oti priecā jos.

kultū risma č empions

Es staigā ju pa galveno laukumu un fotografē ju pieminekļ us, kad pē kš ņ i man iezvanī jā s telefons. Zvanī ja vecā ki no Baltkrievijas, svinē ja kaimiņ ienei dzimš anas dienu. Nav brī nums, ka man uzreiz palū dza atvest "konjaku vai vī nu" no kā das tā las valsts. Tā kā Irā nā ir sauss likums, tas nebija iespē jams, un es vienkā rš i novē lē ju veselī bu dzimš anas dienas vī ram. Kā ds man piezvanī ja: “Sveiks, kungs! ". Blakus zā lienā sē dē ja divi puiš i, dzirdē juš i nepazī stamu runu, viņ i tagad ļ oti gribē ja viens otru iepazī t. Tie bija Ahmads un viņ a draugs.

Ahmads pastā stī ja, ka ir students un profesionā li nodarbojas ar sportu, š ogad izcī nī ja zelta medaļ u kultū risma sacensī bā s Isfahā nā un bronzas medaļ u Irā nā.

Lai gan viņ š neizskatī jā s ī paš i muskuļ ots, es vē lā k pā rliecinā jos par viņ a vā rdiem, kad ieraudzī ju viņ a kausus un medaļ as un devos kopā ar viņ u uz treniņ u. Viņ am biež i patika lielī ties, ka viņ am ir draudzene un viņ iem bija sekss. Vispā r vī rieš i Irā nā ļ oti lepojas, ja vē l ir neprecē juš ies, un viņ iem vismaz vienreiz ir "ir bijis". Nu, ja “tā bija” ar sievietē m, esmu vairā kkā rt dzirdē jis, ka viņ u prombū tnes dē ļ daudzi vī rieš i Irā nā sā k savu seksuā lo dzī vi ar vī rieš iem. Tā pē c, kad viņ š lielī jā s, es mē dzu atdarinā t: “Sekss? Š oma? ” (sekss, tu) - norā dot uz viņ u un viņ a draugu. “Zini, zini, dustam! (nē , tas ir mans draugs), - Ahmads noliedza, kamē r viņ š un viņ a draugs sā ka samulsumā sarkt. Par viņ u parasto orientā ciju nebija š aubu, tač u viņ u reakcija mani uzjautrinā ja. Nedaudz vē lā k es uzzinā ju, ka par homoseksualitā ti Irā nā draud nā vessods, un labā k par š o tē mu nejokot.

Mē s devā mies apskatī t Imama moš eju.


Lū gš anas laikā tas bija slē gts apmeklē tā jiem un tū ristiem, tikai ticī gie devā s uz turieni, lai izpildī tu namazu. Man bija jā gaida kā das piecpadsmit minū tes. Kā ds tirgotā js pieķ ē rā s Akhmadam, kurš izskatī jā s pē c eiropieš a, un sā ka aicinā t viņ u apskatī t paklā jus un pirkt pastkartes, tač u viņ š mani sajauca ar vietē jo iedzī votā ju. Mē s aizbē gā m no nekaunī gā tirgotā ja uz moš eju, bet, kad atgriezā mies, viņ š joprojā m mū s gaidī ja. Iedomā jieties viņ a pā rsteigumu, kad Ahmads paskaidroja, ka viņ š nav tū rists un dzimis Isfahā nā . Es atvadī jos no jaunajiem draugiem un vienojos tikties nā kamajā dienā.

Nopirkusi Isfahā nas saldumus, uzreiz devos meklē t krū mus vai kā du nomaļ u vietu, kur varē tu kaut ko uzkost. Ramadā na mē nesī uz ielas pa dienu ir aizliegts dzert ū deni un ē st, tā pē c nā cā s atrast vietu, kur mani neviens neredzē tu.

Vienī gā problē ma bija tā , ka tiklī dz es pamanī ju kā du zā lienu, ko paslē puš i koki un devos turp, izrā dī jā s, ka š o vietu jau sen ir ieņ ē muš i cilvē ki, kas tur pusdieno.

Pa to laiku sā kā s spē cī ga smilš u vē tra, un es, paslē pusies no putekļ iem pie muzeja ieejas, satiku meitenes, kuras nedē ļ as nogalē ieradā s ciemos uz Isfahā nu. Lai gan viņ i gandrī z nerunā ja angliski, bija ļ oti jautri tē rzē t. Gribē jā m sē sties karietē un braukt pa galveno laukumu, bet beigā s nolē mā m aiziet uz nacionā lo restorā nu iedzert tē ju un sagaidī t sliktos laikapstā kļ us. Bija interesanti vē rot, kā meitenes bija sajū smā par iespē ju mani uzaicinā t, domā ju, ka diez vai viņ as bū tu braukuš as ar mani, ja es bū tu irā nis. Es no savas puses nopirku visiem pa saldē jumu, un vakars beidzā s ar nakts fotosesiju pie Trī sdesmit trī s loku tilta (C-o-Se Paul).

Apmeklē jot Ahmadu

Tajā dienā es grasī jos doties uz Š irazu, tač u dā rzs ar pā rakmeņ otiem kokiem un pils ar noslē pumaino nosaukumu “Chekhel Sotun” (40 kolonnas), kurā man nebija laika iekļ ū t, mani tā ieinteresē ja, ka nolē mu palikt. .


Lielā ko dienas daļ u pavadī ju kopā ar irā ni, kuru nejauš i satiku uz ielas. Viņ š man palī dzē ja iemā cī ties vā rdus persieš u valodā un tos pareizi izrunā t, un tad mē s kopā staigā jā m pa muzejiem. Vakarā , jau noguris, es atkal atgriezos Imama laukumā , kas lī dz tam laikam bija piepildī ts ar cilvē kiem daudz vairā k nekā dienas laikā . Papildus aktī vā kajai tirdzniecī bai tirgū vakarā daudzi cilvē ki ieradā s š eit, lai kopī gi pavakariņ otu. Sē ž ot uz zā les blakus lielajiem ē diena podiem, pieauguš ie gaidī ja saulrietu, bet bē rni spē lē jā s pie dī ķ iem un strū klakā m. Pē c vakara lū gš anas, it kā pē c mā jiena, visi izņ ē ma š ķ ī vjus un karotes, grabē ja katlus un sā ka vakariņ ot.

Pa š o laiku man jau bija izaudzē tas mazas ū sas un bā rda, no vienas puses, tas bija labi - mani paņ ē ma par vietē jo, bet, no otras puses, neviens man nepievē rsa uzmanī bu. Tā kā draugs bija izbraucis no pilsē tas, tad nebija kur nakš ņ ot, atlika tikai doties uz lē tu viesnī cu. Man ieteica Amir Kabir Hostel, kur varē ju nakš ņ ot par 15$. Tiklī dz iedomā jos par viesnī cu, jaunie puiš i, kuri vakariņ oja zā lienā , pasauca mani pie sevis un piedā vā ja kopā pavakariņ ot. Pē c arbū za un vī nogu kumosa dā vanā saņ ē mu rū tainu š alli, par ko ļ oti priecā jos, bet vē lā k nā cā s to slē pt un nevienam nerā dī t. Atvadoties viens no viņ iem jautā ja: “Kart e postal dari? (jums ir pastkarte). Es uzreiz nesapratu, tā pē c viņ š paņ ē ma no manis frā ž u grā matu un atrada š ī vā rda tulkojumu - “kart e postal” nozī mē pastkarte.

Man lī dzi bija daudz skaistu pastkartī š u no Baltkrievijas, tā pē c ar prieku parakstī ju vienu no tā m un uzdā vinā ju.

Pa ceļ am uz viesnī cu man piezvanī ja Ahmads un aicinā ja aiziet uz kā du parku kalnā , un es varē tu pā rnakš ņ ot viņ a mā jā . Mani sagaidī ja maš ī na, un es sapratu, ka vakars tikai sā kas. Pa ceļ am kafejnī cā ē dā m Irā nas picu - biezu pī rā gu, kas pildī ts ar gaļ u un desu, stipri garš ots ar majonē zi un keč upu, itā ļ i raudā tu, ja to vajadzē tu saukt par picu. Vē l viena irā ņ u "ā trā s ē dinā š anas" iezī me bija tā da, ka ē diens tika nomazgā ts ar soda (nushabe), piemē ram, fantu vai kokakolu, tā pē c mani draugi pat bija pā rsteigti, kad es prasī ju ū dens pudeli (botri eh a b). Seš u cilvē ku kompā nijā sapulcē jā mies parkā un, izsmē ķ ē juš i izcilu ū denspī pi, sā kā m dziedā t dziesmas.

Irā ņ u puiš i š ajā ziņ ā ir ļ oti atjautī gi, ar viņ iem ir jautri pavadī t laiku - viņ i skaisti dejo, dzied korī ar prieku un vieni, nevē rī gi muļ ļ ā jas un joko.


Tajā vakarā Ahmada ģ imene mani ievietoja istabā ar milzī gu LCD televizoru un XBox. Kad valodas barjera neļ auj izteikt savas domas, talkā nā k augstā s datortehnoloģ ijas.

- Cī ņ a uz nā vi? Ahmads ierosinā ja, paņ emot no plaukta datorspē li.

Spē lē jā m lī dz pieciem no rī ta, un beigā s uzvarē ja miegs. Kad pamodā mies, bija ap vienpadsmitiem, tē vs mums atnesa tē ju un kū ku un teica, ka tiek gatavotas vakariņ as. Mē s iegā jā m virtuvē , Ahmada mā te gatavoja vistu, pā rlejot to ar safrā na tinktū ru. Par viņ as interesi par kulinā riju saņ ē mu no viņ as dā vanā safrā nu un dī vainu kaltē tu garš augu ķ ekaru khagineh - omlete ar garš vielā m un gaļ u pagatavoš anai.

Viņ a vairs nepiedalī jā s mū su sarunā , bet tikai sē dē ja uz tuvē jā dī vā na, bija ģ ē rbusies melnā plī vurā un aizsedza seju ar roku. Vienī gais, ko es redzē ju, bija vairā kas ļ oti masī vas zelta rokassprā dzes uz katras rokas.

Pē c gardā m pusdienā m sā kā m atvadī ties. Tē vs nemitī gi pielika roku pie sirds un paklanī jā s, palaidot mani prom. Š o ž estu, kā arī viņ u viesmī lī bu es joprojā m labi atceros. Piecē los no galda un tā pat paklanī jos. Ahmadam tika dots norā dī jums mani aizvest ar maš ī nu lī dz terminā lim, un es paskaidroju, ka man jā pamet pilsē ta (kha reje sha hr), no kurienes grasos izbraukt bez maksas garā mbraucoš ā automaš ī nā . Tē vs teica, ka par velti mani neviens neņ ems un man jā brauc ar autobusu. Es uzstā ju, un beigā s viņ š paraustī ja plecus un novē lē ja man droš u ceļ u, un tad ilgi paspieda man roku.

Ahmada brā lis man atnesa medaljonu ar uzrakstiem no Korā na arā bu valodā.

Pē c mana lū guma izlasī t tur rakstī to atnesa Korā nu persieš u valodā (pē c noteikumiem rakstī ts ar sarkanu tinti) un atrada tulkojumu. Uzraksts uz medaljona atkā rtoja slaveno Sura 112: "Dievs ir viens, Dievs ir mū ž ī gs, Viņ š nav dzemdē jis un nav dzimis, un nav neviena lī dzvē rtī ga viņ am. " Ahmads aptī ja medaljonu ar caurspī dī gu lenti, jo tas nevar aiztikt ar rokā m, un teica: "Viņ š tevi pasargā s ceļ ā , š eit ir rakstī ta skaistā kā un svarī gā kā Korā na daļ a. "


- Es piekrī tu, ka jū su reliģ ija saka par Dievu, - es teicu un uzvilku medaljonu.

Ar maš ī nu Ahmads mani atveda lī dz izejai no pilsē tas un vē lreiz jautā ja, vai es negribē tu braukt ar autobusu. Es tomē r atteicos un devos ķ ert garā m braucoš ā s maš ī nas. Bija kā di divi pē cpusdienā , lī dz Š irazai palika kā di 500 km.

Tulkots automātiski no krievu valodas. Skatīt oriģinālu
Lai stāstam pievienotu vai noņemtu fotoattēlus, dodieties uz šī stāsta albums
Līdzīgi stāsti
iemiesojums