Книга "Незабываемый Иран". Глава 1. Пеший переход из Азербайджана в Иран (КПП Астара) Grāmata "Neaizmirstamā Irāna". 1. nodaļa. Pārgājieni no Azerbaidžānas uz Irānu (Astara kontrolpunkts)

Astara simpā tiju.

Ceļ š no Baku lī dz robež ai ar Irā nu ilga aptuveni č etras stundas. Pa ceļ am brauksiet garā m Lankaranas pilsē tai. Š ī ir ļ oti interesanta pilsē ta lauksaimniecī bas ziņ ā - tur audzē apelsī nus, mandarī nus, kivi, feijoa, tā pē c, ja atbrauksiet oktobra beigā s, varē siet redzē t, kā š ie augļ i aug. Lankaranā ir arī piemineklis tē jai, milzī gs samovā rs - š ajā reģ ionā tiek audzē ta augstas kvalitā tes tē ja ar zī molu "A zer Chai", kas apbalvota ar daudzā m zelta medaļ ā m starptautiskā s izstā dē s.

Pē dē jos divsimt kilometrus lidoju ar azerbaidž ā ņ u Š ū maheru, kurš pat ietilpa pagriezienos ar ā trumu simt divdesmit kilometri stundā . Kaut kur uz ceļ a viņ š apstā jā s, lai nopirktu arbū zu, viņ am nepietika naudas un es noziedoju divus manā tus. Pē c tam braucā m vē l ā trā k, mū su pē dē jā apmetne bija kaut kā ds ciems, no kurienes jau ar mikroautobusu nokļ uvu Astarā.

Pasaž ieri man jautā ja, kur es dodos. Es lepni atbildē ju, ka vē los vakarā bū t Teherā nā.

- Vakarā tu nebū si Teherā nā , tikai tad, ja no rī ta, un tad, tas atkarī gs no paraž ā m, - kā ds vī rietis mani izlaboja, viņ š ar sievu brauca uz Irā nas Astaru apciemot radus. Š ī pilsē ta ir sadalī ta divā s daļ ā s: viena puse atrodas Azerbaidž ā nā , otra ir Irā nā.

Pulkstenis rā dī ja vienu pē cpusdienā , un es domā ju, ka varē š u viegli nokļ ū t Teherā nā . Izkā pā m no mikroautobusa un devā mies cauri pilsē tai uz muitu. Cik saprotu, tur ir pā rbrauktuve maš ī nā m, tur iet arī regulā rie autobusi. Bet tā kā biju bez maš ī nas, mani atveda uz gā jē ju kontroles punktu.

Pā reja izskatī jā s š ā di: garas rež ģ u rindas, kas sadalī ja cilvē kus garā s rindā s, virsū nezinā mas izcelsmes nojumei.

Neskatoties uz to, ka kontrolpunktam bū tu jā veras no rī ta un jā strā dā lī dz vakaram, š odien tas bija atvē rts pusstundu desmitos no rī ta, un kopš tā laika ir slē gts, tā pē c pie durvī m stiepā s vairā ku simtu cilvē ku rindas, kuri sē dē ja , gulē ja, gulē ja, ē da, piegruž oja š ajā s ejā s no bā riem. Katra eja beidzā s ar mazā m metā la durvī m. Daž i izmisuš i cilvē ki mē ģ inā ja ar lauzņ iem atvē rt mū su durvis. Kad viņ iem neizdevā s, viņ i nervozi dauzī ja instrumentus pa durvī m un lamā ja azeri.

Tikmē r pā rejai tuvojā s arvien vairā k cilvē ku, un drī z vien aiz manis izveidojā s pū lis, kura beigas nebija redzamas. Neviens netika garā m. Bija pagā juš as č etras stundas (! ), tagad bija jā gaida blī vā simpā tijas starp cilvē kiem, un iet uz tualeti vai iet pirkt ū deni nebija ne runas.

Piecos vakarā noč ī kstē ja vienu durvju aizbī dnis, durvis atvē rā s, un azerbaidž ā ņ u robež sargs, kurš paskatī jā s no tā m, krieviski teica: "Eja atvē rta desmit minū tes. "

Cilvē ki kā traki metā s pie durvī m, ejā kliedza sieviete, kliedzienos dzirdē ju bē rna raudā š anu, pie durvī m metā s nevaldā ms pū lis. No trim durvī m bija atvē rtas tikai vienas un tikai desmit minū tes. Sievietes ar milzī giem iepirkumu maisiņ iem kliedza kā trakas. Kā man skaidroja vietē jie, š ī s sievietes vairā kas reizes dienā š ķ ē rso robež u, lai nopirktu lē tu pā rtiku Irā nā un pā rdotu par augstā ku cenu Azerbaidž ā nā . Tā kā viņ i ar savā m pā rejā m rada lielu darbu robež sargiem, tad pē dē jie pat netraucē un nemudina, ja tā da sieviete tiek saspiesta vai pavisam nož ņ augta pū lī.

Š eit ir mana kā rta.

Parastas durvis, pa kurā m mē ģ ina izspiesties pieci cilvē ki vienlaikus, es pieķ ē ru vī rieti, kurš , vā jā kos pagrū dis malā , metā s uz priekš u. Aiz muguras dzirdē ju, kā robež sargi sā ka slē gt durvis, ar varu izstumjot tos, kuriem nebija laika tikt cauri, un pē c minū tes durvis aizcirtā s.

Tā s bija mū su cieš anu beigas. Bet izrā dī jā s, ka mū s gaidī ja vē l divas durvis. Tagad gaidī jā m piesmakuš ā gaitenī , robež sargs paņ ē ma daž as pases un devā s izsniegt. Saskaņ ā ar likumu viņ iem vispirms ir jā ielaiž citu valstu pilsoņ i, tā pē c es viņ am parā dī ju savu pasi, viņ š nodomā ja un skaļ i kliedza pū lim: "Baltkrieviet, laidiet viņ u pa durvī m. " Bet, protams, neviens viņ ā neklausī jā s. Tad pie manis piegā ja pats robež sargs, cik atceros virsnieks, jau sirms un cienī jams onkulis, lamā jies un izspiedies cauri pū lim, no tā das fiziskas slodzes stipri svī dams un elpojot, ieveda mani aiz rokas pa durvī m. Tā pē c es nokā rtoju otro lī meni.

Pē dē jā s durvis bija stikla, palika ne vairā k kā simts cilvē ku, bet mums teica, ka paies tikai pirmie divdesmit cilvē ki. Tā pē c konkurence bija augsta. Mani, tā pat kā citus vī rieš us, jaunkundzes ar iepirkumu maisiņ iem vienkā rš i iespieda stū rī , jo viņ ā m bija jā iziet cauri, lai par katru cenu nopirktu sev preces. Viņ iem bija vienalga par pā rē jo, un pā rē jiem bija savstarpē jas jū tas pret viņ iem. Robež sargs skaitī ja cilvē kus, kamē r viņ a priekš ā desmit cilvē ki ar kliedzieniem un vaidiem izspiedā s pa vienā m, š oreiz š aurā m stikla durvī m. “Divdesmit, tuvu! palī gs sauca viņ u. Divdesmit pirmā sieviete ar iepirkumu maisiņ u skaļ i iekliedzā s, ar rokā m satvē ra durvju rā mi un sā ka celties uz rokā m, lai izspiestos pa durvī m. Robež sargi sā ka enerģ iski ķ ert viņ u aiz pirkstiem un grū stī t prom. Jaunkundze izrā dī jā s gudrā ka, pē dē jā brī dī viņ ai izdevā s ieslidinā t kā ju ejā . Tagad durvis neaizvē rā s.

Robež sargi š ā du viltī bu negaidī ja un sā ka ar apavu papē ž iem spā rdī t viņ as izvirzī to ķ ermeņ a daļ u. Sieviete kliedza vē l skaļ ā k, bet kā ju neizņ ē ma. Nelī dzē ja arī treš ā muitnieka pū les, kurš skrē ja palī gā un arī cī tī gi pieslē dza darbam papē ž us. Pē c daž ā m minū tē m viņ i nolē ma dā mu izlaist cauri kā lielu izņ ē mumu. Es vē roju š o atrakciju no malas, man bija ž ē l š o nelaimī go cilvē ku, un, protams, man vairs nebija nekā das vē lē š anā s izspiest divdesmit sekundes.

“Kā pē c viņ i rada tā du simpā tiju, ” jautā ju vietē jam azerbaidž ā nim, “tur varē tu vē l atvē rt visas trī s durvis, teiktu, ka pieņ emtu visus, kam š odien ir laiks. Kā pē c š odien tā s bija slē gtas visu dienu un atvē rtas tikai uz desmit minū tē m, kā pē c viņ i to dara, lai cilvē ki viens otru samī ļ o.

- Š eit vienmē r ir bijis tā , tas ir sliktā kais š ķ ē rsojums Azerbaidž ā nā.

Tie nav cilvē ki, bet gan dzī vnieki, paskatieties uz viņ iem, viņ i apzinā ti taisa stampu, lai vē lā k kā du piemā nī tu par kukuli. Jū s redzē jā t, kā viņ i atņ ē ma daž as pases un palaida garā m, un tad viņ i maksā s par š o pakalpojumu.

“Pā rbrauktuve slē gta, š odien nevienu citu neuzņ emam! "- skaļ i sacī ja robež sargs. Ļ audis nopū tā s un, kā du brī di stā vē juš i, sā ka apzinī gi izklī st, palika ap divdesmit cilvē ku. Aizgā ju pie robež sardzes un uzrā dī ju pasi.

- Kā pē c neizturē ji, mē s teicā m, lai nokā rto pirmais? ! - viņ š teica.

Es atbildē ju, ka nevaru tikt, jo nelaiž.

- Tad nā c rī t no rī ta, š odien pā reja slē gta.

Bija seš i vakarā , Irā nas pusē pā rbrauktuve tika slē gta pē c pusstundas. Es domā ju, ka Azerbaidž ā nas muitniekiem nebija tiesī bu slē gt tik agri, tā pē c es un daž i cilvē ki turpinā ju gaidī t.

Ik pa laikam pie mums nā ca klā t formas tē rpti un lika iet projā m, jo ​ ​ aizbrauca priekš nieks ar nepiecieš amajiem zī mogiem, un viņ i tik un tā mū s nelaida cauri. Man lika gaidī t, jo esmu no Baltkrievijas. Visu laiku man bija dī vaina sajū ta, robež sargi pret mani izturē jā s ļ oti laipni, daž reiz ļ oti izpalī dzī gi. Bū tī bā paš u mā kslī gi radī to simpā tiju viņ i, š ķ iet, nepamanī ja. Kā viņ a bija daļ a no viņ u ikdienas darba, vienkā rš a rutī na, pilnī gi neatkarī ga no viņ iem.

Kad palikā m seš i, neatlaidī gā kie un izturī gā kie, viņ i mū s palaida cauri. Priekš nieks nekur negā ja, un plombas tika uzliktas diezgan ā tri. Š ķ ē rsojot tiltu, ieraudzī ju Irā nas karogus un atviegloti nopū tos.

Autors: Kozlovskis Aleksandrs.

Grā mata: "Neaizmirstamā Irā na". 159 dienas ar stopiem.

Avots: http://sanyok-belarus. cilvē kiem. lv/