Tālajā tālajā valstībā
2020. gads ir sā cies lieliski. Jaunais gads Slovē nijā , vī za uz gadu (protams, gribē ju vairā k), bet par to priecā jos, nā kamā gada plā ni un tieš i tur nesagaidī jā m Covid-19, karantī nu, mā jā s sē dē š anu. Pirmā s divas atvaļ inā juma nedē ļ as tika ievietotas karantī nā , laivu brauciens tika atcelts, pareizā k sakot, pā rcelts uz augustu, bet otrā virzienā . Bet abas firmas savā starpā nevienojā s (nu vispā r kā vienmē r) un pieteicā mies uz atmaksu, tagad gaidā m. Tas, iespē jams, bija labā kais, kas varē ja notikt (bet tad tas viss bija ļ oti skumji). Pē c septiņ u nedē ļ u karantī nas un staigā š anas pa apļ a dā rzu - mā ju - veikalu, mū s atlaida uz darbu, un mums jau gribē jā s kaut kur steigties, vismaz uz otru pilsē tas galu (mazs, bet ceļ ojums).
Viss ir slē gts izbraukš anai, tač u, godī gi sakot, es ī sti negribē ju iet tā lu. Jā , mē s ar draugu domā jā m, ka braucam tikai caur Vladimiru (kauns, divu stundu brauciens, ļ oti tuvu) un uz Suzdalu, nu, es ļ oti gribē ju, viss bija izlemts, plā nots augustā . Bet te ir jauna problē ma - draudzene sagrieza kā ju, un plā niem atkal nebija lemts piepildī ties (nu, kļ uva diezgan bē dī gi). Nepielū dzami tuvojā s atvaļ inā jums un doma “nu, nodarboš os ar dā rza dizainu”, bet, godī gi sakot, ar vienu aci uzlū koju, kas notiek valstī un pasaulē kaut kur steigš anā s ziņ ā (nez kā pē c, Turcija vispā r netika apsvē rta) un urrā - es uzduros š ā dam ceļ ojuma sludinā jumam "Tā lu tā lu" . Nu kuram gan mums nepatī k pasakas un fantā zijas, tas ir vienkā rš i lieliski, ceļ ojums uz pasaku.
Un š ī karaliste atrodas Krievijas paš os rietumos, Kaļ iņ ingradā un Kaļ iņ ingradas apgabalā , un es vienmē r gribē ju iet uz turieni, vienmē r ne jū rā , proti, ekskursija. Un vasaras plā nos (pirms visā m š ī m karantī nas un robež u slē gš anas problē mā m) bija doties ekskursijā "Elzasas leģ endas un Vā cijas noslē pumi", koka mā jas, mazas kā rotaļ u pilsē tiņ as (nu, bija daudz vairā k ). Un kā š ī "Far Far Away Kingdom" ir tieš i tur, kur es tik ļ oti gribē ju nokļ ū t. Nokļ ū t viduslaiku Eiropā , neizbraucot no Krievijas, ir tikai sapnis, tač u radā s neliela problē ma: tā du cilvē ku kā es bija diezgan daudz, un laiks lī dz braucienam bija gandrī z nedē ļ a.
Tieš i tur viss sā kā s. Zvanu uz Kaļ iņ ingradu uz randiņ iem, nekas (atkal skumjas), un galvenais, lidmaš ī nas biļ etes vai nu ļ oti dā rgas, vai nemaz nav (bet ļ oti gribas, domas jau ceļ ā ). Un ne velti ekskursija bija kā pasakā , un viss izdevā s, draudzene palī dzē ja ar lidmaš ī nas biļ etē m, un, kad viņ a paziņ oja biļ eš u cenas - tā s bija vienkā rš i smieklī gas, lē tā kas par vilcienu un pat ar bagā ž u, jautā jums lido - "Yesaaaaa", cits un nevarē tu bū t. Krievu Eiropa, Dzintara teritorija - visizplatī tā kie izteicieni, kas ienā ca prā tā ar vā rdu Kaļ iņ ingrada-Kē nigsberga, Krievijas vistā lā k rietumu reģ ionā lais centrs (man noteikti tur jā iet).
Un domas ir tikai par ceļ ojumu, viesnī cas pasū tī š anu, kur doties paš iem, kur labā k ar ekskursiju. Nu vispā r manā galvā bija “bardaks” un kamē r tika izdotas biļ etes, zvanot no kā das firmas manā “Far Far Away Kingdom” dabū ja biļ eti, protams, es saku “jā , jā , es Paņ emu un man jau ir lidmaš ī nas biļ ete”, otrā vada galā iestā jā s neliels klusums, bet vakarā atsū tī ja biļ eti-lī gumu, nu vispā r visus dokumentus.
Un tad pienā ca ilgi gaidī tā diena, vilciens uz Maskavu, lidmaš ī na (lido no Domodedovas) uz Kaļ iņ ingradu, pie lidostas ieejas prasī ja maskas (lai gan tad daž as bija neaizsegtas), mē rī ja temperatū ru.
Bija nedaudz apmā cies un lija lietus, tā pē c Maskava mani nesasveicinā ja ī paš i laipni.
Lidostā apbrī noju retro auto, iekā pjot lidmaš ī nā visi apstrā dā ja rokas ar antiseptisku lī dzekli, lidoja divas stundas, bija tikai ū dens.
Mē s nolaiž amies Kaļ iņ ingradas lidostā , Hrabrovas starptautiskajā lidostā . Un š eit tas ir - "Far Far Away Kingdom". Es nepasū tī ju transfē ru, braucu ar autobusu netā lu, autobuss pē c pieprasī juma apstā jā s jebkurā pieturā . Man ir pietura blakus viesnī cai, ierados agri, istabiņ a vē l nav gatava un reģ istratū rā laipni piedā vā atstā t mantas un pastaigā ties un atpū sties pie ezera.
Viesnī cas izskats nekā di nepā rsteidza, lai gan vestibils bija diezgan jauks, tač u parasti tas nekā dā veidā neatgā dinā ja Kē nigsbergu.
Viesnī cai bija divas izejas: viena uz mū su reā lo pasauli ar ā trumā braucoš ā m automaš ī nā m, cilvē kiem, kas kaut kur steidzas, un, vispā r, visas lielpilsē tas burvī bas, un otrā izeja no viesnī cas mani patiesi ieveda pasakā .
Mā jā s ieskatoties internetā , sapratu, ka viesnī ca atrodas netā lu no vecā Vā cijas rajona Maraunenhof (man tikai tur jā iet), orientieris bija Vā cijas vē stniecī ba, un izrā dī jā s, ka bū t patieš ā m ļ oti tuvu ezera otrā pusē . Tagad es jau varu izrunā t Maraunenhofu, bet tad es tikai norā dī ju (rakstu kā bija, un tā ir taisnī ba) ar pirkstu telefonā uz Kaļ iņ ingradas karti un man atbildē ju, bet lū k, tas ir tas, par ko tu sapņ oji, tieš i pie sava pirkstu gali. Un es devos izpē tī t apkā rtni. Izejot no viesnī cas, es ieraudzī ju kaut ko tā du, kas man vienkā rš i aizrā va elpu: skaistumu, klusumu un tikai tī ru sajū smu, un baudu no visa, ko redzē ju.
Un no visa š ī klusuma, lē numa man jau apriebā s skrieš ana, bet gribē jā s vienkā rš i iet tikpat lē ni (kā vietē jie), apbrī not skaistumu, labos laikapstā kļ us un ne par ko nedomā t. Š ā dā aptuvenā (man neraksturī gā ) tempā pagā ja visas astoņ as dienas ceļ ā uz "Tā lo tā lu Karalisti".
Tā tad. . . Augš ē jo dī ķ i sarunā biež i sauc par Augš ezeru (vā ciskais nosaukums ir Oberteich). Augš ē jais dī ķ is ir viens no vecā kajiem ezeru dī ķ iem pilsē tā . Dī ķ is parā dī jā s 1270. gadā , Teitoņ u ordeņ a bruņ inieki no Kē nigsbergas pils ar mā la aizsprostu nobloķ ē ja Prē geles upes (tagad Pregolas upes) pieteku, un tā radā s dī ķ is, bija paredzē ts zivju audzē š anai un viena lieta pildī ja arī aizsardzī bas funkciju. Tagad tā ir viena no skaistā kajā m atpū tas zonā m.
Ejot gar ezeru, es gan apzinā ti, gan neapzinā ti tajā meklē ju saglabā juš ā s vā cu mā jas, fortus un nocietinā jumus, un Kē nigsbergas laime bija visur. Brī niš ķ ī ga krastmala ar atpū tas vietā m, velo un pastaigu celiņ iem, zaļ iem maziem sakoptiem ezera krastiem, kur pasē dē t zā lī tē , skatī ties, pasapņ ot par skaistumu. Bet nebija laika vienkā rš i sē dē t un sapņ ot, nu vispā r, un pē c Gulbju tilta š ķ ē rsoš anas uz otru ezera pusi ir daudz tiltu, bet es atcerē jos tikai skaistā ko.
Ir arī Lejas dī ķ is, ko sarunā sauc arī par ezeru (vā cu nosaukums ir Schlossteich), kas nozī mē Pils dī ķ is, tas ir nedaudz vecā ks par Augš dī ķ i, dzimis 1256. gadā , bet ja godī gi , man nebija laika tur aiziet, bet pameklē ju internetā , izskatā s ļ oti jauki.
Fotoattē ls no interneta
Un pie pirmajiem soļ iem Maraunenhofas rajonā beidzot pamodā s mednieks, es gribē ju iemū ž inā t katru mā ju, katru stū ri, un tas bija patieš ā m interesanti, iegremdē ties vecā s Kē nigsbergas atmosfē rā .
Š ī s vietas vē sture sā kas 1571. gadā , un pats Maraunenhofas dzī vojamais rajons sā ka veidoties 20. gadsimta sā kumā , pē c tam, kad 1906. gadā vecie nocietinā jumi vairs nepildī ja savas aizsardzī bas funkcijas, tika daļ ē ji nojaukti, pilsē ta sā ka attī stī ties. augt, tad tā bija priekš pilsē ta, un tagad viena no pilsē tas centrā lajā m daļ ā m. Un viņ i to uzcē la kā "dā rzu pilsē tu", un vairā kus gadus teritorija tika apbū vē ta ar 2-3 stā vu skaistā m savrupmā jā m pē c individuā liem projektiem.
Ilgi klī st pa apkā rtni, mē ģ inot ieskatī ties visos stū ros un fotografē t visu iespē jamo. Ir diezgan daudz veco mā ju, kas tikai brē c, ka vajag atjaunot, bet daudzas mā jas jau ir restaurē tas un darbs turpinā s, protams, ir arī stilizē ts pā rtaisī jums, bet viss izskatā s skaisti un harmoniski.
Vecas mā jas, bet tā s smarž o pē c vē stures.
Š ī s ir arī vecas villas, jau atjaunotas.
Un tagad manā ceļ ā parā dī jā s Yunost parks, ļ oti skaists, man arī jā paņ em tuvā ks skatiens. Katra ieeja ir parakstī ta, iespē jams, lai nepazustu.
Kafijas un konditorejas izstrā dā jumu smarž a man atgā dinā ja, ka ir pienā cis laiks ē st. Sē dē ju uz verandas, kafija bija brī niš ķ ī ga, bulciņ a arī (pē dē jo reizi, kad kautko Maskavā , ja nopietni, kafija bija laba).
Gā ja pa parka alejā m, tiltiem, ņ ē ma vē rā Marcipā na muzeju, kas atrodas š ajā skaistajā mā jā :
Es gā ju pa Iedvesmas aleju, uz Vē lmju tilta izteicu lolotu vē lē š anos un devos tā lā k.
Un aiz katra pagrieziena gaidī ja kaut kas jauns un nezinā ms.
Un parā dī jā s nezinā mais — Vrangeļ a tornis, kas ir daļ a no pilsē tas nocietinā jumiem. Tornis celts Kē nigsbergā.1853. -1856. gadā un nosaukts feldmarš ala Ernsta fon Vrangela vā rdā . Torņ a diametrs ir 34 metri un augstums 12 metri. Tornim ir trī s stā vi, ap torni ir grā vis ar ū deni un mā la valnis, pa kuru gā ju, gribē ju ieiet apļ veida, pietika tikai spē ka nokā pt no vaļ ņ a un nedaudz pastaigā t ( ieraš anā s diena ietekmē ja to paš u).
Atgriež oties viesnī cā , es vienkā rš i pagriezu galvu uz visā m pusē m un izbaudī ju atpū tu. Bet tomē r pastaiga pirmajai ieraš anā s dienai izvē rtā s bagā ta un interesanta. Un tagad apmierinā ta un nogurusi atnā ku uz viesnī cu ap septiņ iem, pusastoņ iem vakarā , iznesu no noliktavas bē dī gi stā voš o koferi istabā atpū tai, un kad paskatī jos ā rā pa logu istabā , kļ uva skaidrs, ka viss, par ko biju sapņ ojis, ir piepildī jies.
Tā tad pirmā diena Far Far Away beidzā s.
Turpinā jums š eit >>>
