Ukraina, Parkhomovka, Rērihs un citi
Ukraina, Parkhomovka, Rē rihs un citi
*** Priekš vā rda vietā . Vē lme rakstī t par š o ceļ ojumu radā s jau sen, uzreiz pē c ieraš anā s. Bet, kā saka, rokas nesasniedza. Nav pagā juš i pat divi gadi, kā viņ i "sasniedza". Tomē r rakstī t palī dzē ja tas, ka viņ a veica piezī mes, cenš oties tā s izdarī t, atliek tikai tā s pabeigt. Tas, kas noticis, ir jū su ziņ ā .
Vai jums patī k mū su "nenka" - Ukraina? Vai jū taties kā LIELAS valsts pilsonis? Domā ju, ka, pateicoties mū su “Kermanič iem”, nospiedoš ajam vairā kumam bū s ļ oti noraidoš a atbilde uz š o retorisko jautā jumu. Bet velti. Jo par ķ ermanieš iem nevajadzē tu ne velnist, jo mē s dzī vojam tieš ā m LIELISKĀ valstī no tā da viedokļ a, ka salī dzinoš i nelielā teritorijā ir daudz ī stu pē rļ u, par kurā m mē s pat nenojauš am.
Tā tas bija ar mani. Par Parkhomovku uzzinā ju pavisam nejauš i: biju komandē jumā Bila Cerkvā un Rostavicas viesnī cu kompleksā aiz garlaicī bas pē tī ju no vā ka lī dz vā kam istabā esoš o mapi ar kaudzi daž ā das informā cijas: par izmaksā m. dzī voš ana, pā rtika, saplī suš i trauki, kautiņ š utt. d. utt. un tā tā lā k, un tā tā lā k Un pē dē jā lappusē - neliela piezī me par tuvē jā ciemata baznī cas brī niš ķ ī go skaistumu. Parkhomovka, kuras mozaī kas veidojis pats Rē rihs. Vispā r apmeklē t š o Parkhomovku un redzē t visu savā m acī m ir kļ uvusi par apsē stī bu.
Un 2011. gada novembrī , kad, tā pat kā ar Marš aku, “bija vakars un nebija ko darī t”, pati no sevis dzima ideja nedē ļ as nogalē doties uz Parkhomovku ar nakš ņ oš anu Beļ aja Cerkovā .
Izbraucā m piektdienas vakarā . Tieš i pa ceļ am ar interneta starpniecī bu savā mobilajā telefonā atradu vairā kas viesnī cas. Piezvanī ja un rezervē ja divvietī gu istabu. Atbraucā m, nedaudz pamaldī jā mies pa BC, izdomā jā m atzvanī t uz viesnī cu, ļ oti pieklā jī ga jaunkundze no reģ istratū ras (ī paš s paldies saimniekiem - personā ls tik jauks, tikai nož ē lojā m, ka neiedomā jā mies ņ emt plkst. vismaz daž i mini-suvenī ri ar mums, lai pateiktos cilvē kiem par tik brī niš ķ ī go attieksmi pret mū su brā li-tū ristu), un tā , š ī jaukā jaunkundze ļ oti gudri aizveda mū s tieš i uz viesnī cu. Iebrauca, iekā rtojā s, aizbrauca ar maš ī nu uz stā vvietu (tieš i pagalmā , apsargā ta, pagalms aizslē gts, tomē r stā vvietā maz vietas), apmetā s. Viesnī ca "Gostiny Dvor". Istaba ir ok, bet nekas ī paš s. Mī kstais stū rī tis, TV, minibā rs, trauku komplekts (š ķ ī vji, dakš iņ as, krū zes, glā zes, pudeļ u nazis, salvetes), kafijas galdiņ š , gulta. Ir pieejams bezmaksas WiFi. Tas maksā ja apmē ram 300 UAH. kopā ar brokastī m (rakstu pē c tam krietni vē lā k, tā pē c gluž i dabiski daž as detaļ as jau ir aizmirsuš ā s).
Nā kamais rī ts bija drū ms un nebija ī paš i labvē lī gs nevienas apskates vietas apskatei. Bet pavisam jaunais Nikons apdedzinā ja viņ a rokas, un tā pē c vairs nebija kur atkā pties - viņ a gaidī ja priekš ā , Parkhomovska baznī ca bija vienkā rš i debesu skaistuma, un pareizā veidā - Vissvē tā kā s Jaunavas Marijas Aizlū gš anas baznī ca.
Pē c brokastī m (viens no š eit rakstoš ajiem smalki atzī mē ja, ka mū sē jie, kā likums, savu iespaidu aprakstī š anā par kaut kur ceļ oš anu noteikti atvē l ievē rojamu vietu uztura jautā jumiem. Man š ķ iet, ka tā ir tukš u veikalu plauktu atbalss kausa dienas, kuru spoks ar nepielū dzamu než ē lī bu vajā mū s visus salī dzinoš i labi paē duš ajā neatkarī gajā dzī vē . No otras puses, manuprā t, tajā nav nekā briesmī ga, jo iespē ja normā li paē st ā rpus mā jā m ir arī svarī gi, un labi paē dis tū rists ir kaut kā uzņ ē mī gā ks, vai kaut kas tamlī dzī gs), dodamies ceļ ā , dodamies ceļ ā . Restorā ns viesnī cā : skaidrs, ka biež i notiek daž ā di banketi un svinī bas, zaļ as dū makas sienas, mī ksti stū rī š i, mazi mā jī gi galdiņ i. Vā rdu sakot, nekas izcils: auzu pā rslas, ceptas olas, grauzdiņ i, tē ja.
Mū sdienā s daudzas tū risma kompā nijas uz Parkhomovku ieved tū ristus "papildus" ekskursijā m uz Bila Cerkvu. Jū s varat nokļ ū t Parkhomovkā ar autobusu no Belaya Tserkov (23 km). Ciemats atrodas pa kreisi no Belaya Tserkov-Volodarka š osejas. Varat arī nogriezties no Kijevas-Odesas š osejas uz Parkhomovku (netā lu no Gostra Mogila ciema). Š is ir mū su marš ruts.
Kā vienmē r, pirms jebkura brauciena palī dzē ja internets. Izplatī ta prakse ir iepazī stinā t “stū rmani” ar daž ā du vē sturisku informā ciju par vietu, kurp dodamies ceļ ā . Tā pē c š ī ceļ ojuma laikā es biju spiests skaļ i lasī t stā stu par Fjodoru Ivanovič u Golubevu 4 (č etras! ) reizes, muiž nieku-filantropu, kura bē rni pē c sava tē va gribas uzcē la š o brī niš ķ ī go templi. Visā di atkā rtojot "Jā , tur bija cilvē ki. . . ", uzzinā juš i kustī bas virzienu garā mbraucoš ajos ciemos, nemanā mi sasniedzā m Parkhomovku.
Templis atrodas uz galvenā ceļ a. Tā s zaļ ie kupoli ir redzami no tā lienes. Ja viens vā rds raksturo iespaidu, ko tas rada - tas ir š oks. Starp rudens krā sā m, uz gaiš o ķ ieģ eļ u zilo debesu fona, ē ka ar sarež ģ ī tiem ķ ieģ eļ u rakstiem, ar mozaī kā m, ar daž ā dā m sī kā m detaļ ā m, kas sā kotnē ji nav uzkrī toš as, bet nebū t nav bezjē dzī gas - tā ir pā rsteidzoš i skaista. Zemā k sniegš u visu informā ciju, ko paspē ju “savagot” pirms brauciena. Man š ķ iet, ka viņ a arī veicinā ja Š O tempļ a uztveri. Ž ē l tikai, kad skatī jos, nebiju domā jusi, ka vē lā k ielikš u publiskai apskatei - lī dz ar to nav linku uz vietnē m, no kurienes viss ņ emts, un š ajā sakarā nav iespē jas kaut kā paldies autoriem. Varbū t kaut kas ir dublē ts, bet vienalga, katram no rakstī tā jiem ir savs viedoklis, viņ š zina savu stā sta daļ u, tā pē c ievietoju to tā du, kā ds tas bija iespiests manā paš taisī tajā ceļ vedī , ar nelieliem piegriezumiem.
Parkhomovkas ciems pastā v kopš.17. gadsimta. Lī dz 19. gadsimta vidum š is ciems bija kā ciems – tā lā k no dzelzceļ a, nabadzī gs un truls. Situā cija krasi mainī jā s, kad Viktors Fedorovič s Golubevs ieguva vietē jā s zemes. Š is bija pā rsteidzoš s cilvē ks! Viņ š dzimis Krievijā , Ņ iž ņ ijnovgorodā.1842. gadā , muiž nieka ģ imenē pirmajā paaudzē . Izglī tojies par dzelzceļ a inž enieri. Viņ š ne tikai mā cī jā s, bet arī ar pagodinā jumu Ceļ u institū ta Slavas zā lē viņ a vā rds, kā arī citi izcili ceļ inieki, bija izgreznots uz marmora plā ksnes. Piedalī jies daž ā du Krievijas dzelzceļ u atzaru bū vniecī bā , bijis "daļ a" vairā kā s rū pnī cā s. Viņ š galvenokā rt specializē jā s sliež u raž oš anā . Viņ š bija Petrovska rū pnī cas lī dzī paš nieks Jekaterinoslavļ ā (Dņ epropetrovskā ). Uzrakstī ja grā matu par Amerikas dzelzceļ iem. Viņ š bija novators un filantrops. Vienā no savā m rū pnī cā m Brjanskas apgabalā viņ š ne tikai uzstā dī ja jaunā kā s ā rvalstu iekā rtas, bet arī ieviesa sociā lo programmu saviem strā dniekiem: nodroš inā ja mā jokli, urbja artē ziskā s akas, uzcē la slimnī cu, skolas un klubu. Viņ a strā dnieki burtiski paklanī jā s saprā tī ga un laipna saimnieka priekš ā .
1874. gadā aizgā jis pensijā ar galma padomnieka pakā pi, Viktors Fedorovič s drī z sā ka vē trainu darbī bu viņ am piederoš ajā Parkhomovkā . Viņ š š eit atvē ra divas skolas: sievietē m un vī rieš iem, uzcē la bezmaksas slimnī cu un dzemdī bu patversmi, organizē ja lasī tavu un pat tē jas istabu ciema iedzī votā jiem. Noteikumi š ajā "dzerš anas" iestā dē bija ļ oti oriģ inā li: ne pilī tes "alkohola" š ķ idruma, bet, lai zemniekiem bū tu jautrā k dzert tē ju, viņ i š eit uzstā dī ja jaunizveidotu aizjū ras brī numu: gramofonu!
Zemnieki biež i aicinā ja savu mī ļ oto "saimnieku" kristī t savus bē rnus. Golubevs daudziem krustbē rniem pieš ķ ī ra 5 rubļ us katram.
Viktors Fedorovič s arī veica agrā ros eksperimentus un bija ļ oti veiksmī gs - viņ š Ukrainas ciemā audzē ja retas kultū ras un nodarbojā s ar selekciju. Golubevs bija ā rkā rtī gi pieklā jī gs cilvē ks, ticī gs.
Pat savas dzī ves laikā viņ š sapņ oja par vē l nebijuš a skaistuma un izmē ra baznī cu uzcelt ciematā , kuru viņ š mī lē ja, tač u viņ am nebija laika. Kad 1903. gadā Romā miruš ā Golubeva lī ķ is pē c viņ a testamenta tika atvests uz Ukrainu, 200 ciema iedzī votā ji ar ratiem devā s pretī viņ a zā rkam dzelzceļ a stacijā . Visi tik ļ oti gribē ja "dž entlmeni-labdaru" nogā dā t viņ a pē dē jā atdusas vietā , ka stacijā gandrī z izcē lā s kautiņ š . Visu izlē ma pasaule: Viktora Fedorovič a zā rku pē c kā rtas nē sā ja rokā s 12 verstes. Viņ u apglabā ja nelielā kapelā , uz kuras viņ a dē li vē lā k uzcē la brī niš ķ ī gu templi, par kuru sapņ oja viņ u tē vs. Uzraudzī ja vecā kā dē la Viktora Viktorovič a celtniecī bu. Viņ š absolvē jis Sanktpē terburgas Universitā ti matemā tikas specialitā tē , tač u vairā k interesē jies par mā kslas vē sturi. Viņ š pat aizstā vē ja disertā ciju par ā rzemju literatū ru. Pē tot daž ā dus mā kslas virzienus, viņ š sā ka interesē ties par Austrumiem, sadraudzē jā s ar Nikolasu Rē rihu un citiem Tibetas un Indijas cienī tā jiem.
Tad sabiedrī bā ļ oti populā ras bija budisma idejas par Universā lo vienotī bu un harmoniju. Viktors Viktorovič s daudz ceļ oja pa austrumiem, veica arheoloģ iskos izrakumus un savā ca retu mā kslas kolekciju. Pē c viņ a lū guma Nikolass Rē rihs izstrā dā ja Parkhomovkas tempļ a projektu un izveidoja skices
12 mozaī kas. Diemž ē l tikai divi tika atdzī vinā ti: "Glā bē js, kas nav radī ts ar rokā m" un "Dievmā tes aizsardzī ba". Starp citu, Nikolajs Rē rihs izveidoja mozaī ku "Glā bē js" citā slavenajā templī : Talaš kino ciematā , Smoļ enskas guberņ ā , pē c filantropa Tenyaš ovas pasū tī juma.
Slavenais arhitekts Vladimirs Aleksandrovič s Pokrovskis, arī liels austrumu mī lē tā js, iedzī vinā ja Parkhomovska tempļ a plā nu. Mozaī kas smalts tapis Sanktpē terburgā Frolova darbnī cā . Templis tika celts 3 gadus no 1903. lī dz 1906. gadam. Un tad virs ciema uzcē lā s Dievmā tes un Lielā mocekļ a Viktora Aizlū gš anas baznī cas 50 metrus augsts zvanu tornis. Tā s arhitektū rā dī vaini un harmoniski savijas senkrievu, austrumu un gotikas motī vi. Tas ir tik neparasti, ka divus gadus garī dznieki neuzdroš inā jā s to segt, jo tas neatbilst baznī cas kanoniem. Baznī cā gulē ja parkets un ē rtī bas labad tika uzstā dī ti soliņ i, kas bija nedzirdē ts pā rkā pums. Beigā s ā rkā rtē jais templis tika svinī gi iesvē tī ts.
Ar to neparastā s ē kas stā sts nebeidzā s. Padomju varas laikā divdesmito gadu beigā s vietē jie komjaunieš i nolē ma, ka š ķ iras ienaidniekam nav piemē roti gulē t š ā dā greznī bā un ka pat miruš am vajadzē tu bū t vienkā rš ā kam (saskaņ ā ar citu versiju, viņ iem nav pietiekami daudz naudas, lai nopirkt mū zikas instrumentus klubam). Barbari, kurus, iespē jams, savulaik kristī ja filantrops, atvē ra kriptu, cerot gū t labumu no sava formas tē rpa zelta rotā jumiem. Bet viņ i nepareizi aprē ķ inā ja: Viktors Fedorovič s tika apglabā ts pieticī gā mē telī . Vandaļ i nogrieza apzeltī tā s pogas, norā va miruš ajam mē teli un mirstī gā s atliekas iemeta grā vī . Naktī ciema sievietes Golubevu slepeni pā rapbedī ja vietē jā kapsē tā . Joprojā m nav zinā ms, kur atrodas viņ a kaps. Drosmī gie partijas vadī tā ji sā kumā gribē ja templi nojaukt, bet pē c tam nož ē loja jaunā s lielā s ē kas sabojā š anu, un tas š ķ ita apgrū tinoš i. Unikā lais arhitektū ras mā kslas darbs daudzus gadus izmantots kā ķ ī miskā mē slojuma glabā tava.
No saimniecī bas ē kā m un paš a tempļ a masī vie ķ ieģ eļ i tika lē nā m izvilkti lī dz 1979. gadam, kad baznī cai tika pieš ķ irts arhitektū ras pieminekļ a statuss. 1982. gadā sā kā s pirmā , diezgan pieticī gā restaurā cija. Jauna atmodas kā rta templim negaidī ti sā kā s 1987. gadā festivā la laikā Indijā Maskavā . Tad Nikolaja Rē riha dē ls Svjatoslavs ieradā s Maskavā . Uzzinā ju, ka mana tē va mozaī kas ir saglabā juš ā s, un gribē ju tā s apskatī t. Mihaila Gorbač ova vadī bā restaurā cija sā kā s zibens ā trumā , tika izdarī ts daudz, bet, diemž ē l, ne viss. Netā lu ciemata iedzī votā ji par savu naudu pasū tī ja un uzstā dī ja pieminekli Viktoram Golubevam, ko veidojis vietē jais tē lnieks.
Dievmā tes aizlū guma baznī ca ir sava veida gotikas, Ā zijas arhitektū ras tradī ciju un pagā nu kulta formu sintē ze. Gleznā s ieausti pagā niskie motī vi, senā pasaule, bizantieš u stils un viduslaiku gabali.
Vienā no tempļ a plā ksnē m senslā vu valodā rakstī ts: "Uzcelts par godu un piemiņ ai Vissvē tā kā Teotokosa un Lielā mocekļ a Viktora aizlū gumam 1903. -1906. gada vasarā . " Š eit, kapelā , baznī cas pagalmā , atdusas tempļ a iedvesmotā ja Viktora Golubeva pī š ļ i.
Un, ja tie, kas runā par “abstrakciju”, kaut nedaudz pagrieztu smadzenes, tad uz tū risma infrastruktū ras attī stī bu mē s baltā zirgā iestā tos Eiropas Savienī bā . Nē , viņ iem neko nevajag. Viņ i nevē las, lai Turcijas un Ē ģ iptes piekraste pā rstā tu mū s aicinā t. Protams, brauciens uz Parkhomovku neaizstā s atvaļ inā jumu pie jū ras. Bet galu galā ā rzemē s mē s uzskatā m par nepiecieš amu apskatī t vietē jos apskates objektus. Š eit un tajā paš ā Parkhomovkā varē tu ierasties simtiem tū kstoš u cilvē ku. Un tad varbū t priestera mā ja bū tu atjaunota, un viss komplekss bū tu ieguvis koptā ku izskatu. Bet diemž ē l: ceļ i, kas ved uz Parkhomovku, ir š ausmī gā stā voklī ; nav ne viesnī cas, ne kafejnī cas, ne autostā vvietas, ne degvielas uzpildes staciju; nav iespē jas iegā dā ties suvenī rus un bukletus.
No otras puses, vissvarī gā kais ir tas, ka Parkhomovka pastā v. Un tas ir mū su viss.
PS: Fotogrā fijas uzņ emtas ar daž ā dā m kamerā m, vietā m bilž u kvalitā te nav ī paš i laba.
