Pamukale
Pamukale (joslā ar ekskursiju. Cotton Fortress) termā lie avoti (temperatū ra 30 C) Turcijā . Koordinā tas: 3.54′ s. sh. 2.06′ c. / . 37.9 lpp. sh. 29.1 c. d.
Pamukale ir kļ uvusi slavena ar saviem sniegbaltajiem travertī niem. Karstie, minerā lie avoti (ar temperatū ru (+30-+36 grā di) apmē ram 15 tū kstoš us gadu, izlauž oties no liela dziļ uma, tek lejā pa kalnu nogā zē m, veidojot baltas nogulsnes, kas atgā dina sasaluš us ū denskritumus. • Travertī ns: Travertī ns ir kaļ ķ akmens tufs, polikristā lisks hemogē ns iezis, ko veido kalcija karbonā ta minerā li Veidojas kalcija karbonā ta izgulsnē š anā s rezultā tā no ogļ skā bā s ū deņ u ū dens Arī alā s izdalā s no gruntsū deņ iem, veidojot stalaktī tus un stalagmī tus Kaļ ķ u tufam raksturī ga poraina struktū ra, porainī ba, zema cietī ba, gaiš a krā sa (balta, pelē cī ga, dzeltenī ga, brū na).
To plaš i izmanto kā ē ku un apš uvuma akmeni, kā arī iekš ē jai apdarei. Lielā kā ē ka, kas pilnī bā celta no travertī na, ir Kolizejs. Krievijā Sanktpē terburgas metro stacija Vyborgskaya ir dekorē ta ar travertī nu.
• Par ū deni. Š ī brī niš ķ ī gā vieta, kas atrodas 150 metrus virs Menderes ielejas, radā s tā pē c, ka ū deņ i atstā ja uzkalniņ us un nelielas ū denskrā tuves, kas atgā dina sava veida cietoksni, no kuras š ī s vietas nosaukums ir Cotton Fortress. Slavenie travertī ni ir oglekļ a dioksī da (C02) un kalcija (Ca) maisī jums. Kad ū deņ i nonā k uz zemes virsmas, kalcija kaļ ķ i atdalā s no oglekļ a dioksī da, izgulsnē jas un atstā j baltus slā ņ us.
Travertī ni sā kotnē ji ir balti, bet gaisa iedarbī bas dē ļ pakā peniski kļ ū st tumš ā ki. Kopš Hieropoles dibinā š anas karstie avoti ir bijis galvenais cilvē ku pieplū duma iemesls š eit.
Senatnē viņ i parasti ā rstē jā s ar hidroterapiju un hipnozi, un ā rstē š anā lū dza palī dzī bu medicī nas un dziedinā š anas dievam Asklē pijam. Asklē pijs (sengrieķ u Ἀ σ κ λ η π ι ό ς , "atvē rums") sengrieķ u mitoloģ ijā , medicī nas un dziedinā š anas dievs. Sā kotnē ji viņ š piedzima kā mirstī gais, bet par augstā ko medicī nas mā kslu saņ ē ma nemirstī bu.
Dzimš anaSaskaņ ā ar leģ endu, Asklē pija tē vs bija dievs Apollons, un viņ a mā te vienā versijā bija nimfa vai varone Koronī da, citā Arsinoe. Pī tija, atbildot uz Arkā dieš u Apollofā na lū gumu, apstiprinā ja, ka Asklē pijs ir Flegija meitas Koronija dē ls.
Š ī sieviete, palikusi stā voklī , iemī lē ja mirstī go Iš kiju. Krauklis par to informē ja Apollo, un viņ š , ļ oti dusmī gs, nosū tī ja savu mā su Artemī du nogalinā t Koronu.
Kad sievietes ķ ermenis tika sadedzinā ts uz sā rta (š ī s dedzinā š anas laikā krauklis, kurš iepriekš bija nē sā jis baltas spalvas, uz visiem laikiem kļ uva melns no uguns sodrē jiem), Apollons izrā va no uguns viņ as klē pī Asklē pija mazuli un iedeva viņ am Vai arī Hermess viņ u izrā va no uguns Saskaņ ā ar Argosas un Tarkitijas Sokrata teikto, Asklē pijs dzimis no nezinā miem vecā kiem, izmests, atrasts mednieku, barots ar suņ a pienu un dots Hī ronam, kurš viņ u mā cī ja medicī na. Pē c daž u autoru domā m, viņ š dzimis netā lu no Trikas, kur tek Lefē.
Tradī cijas. Asklē pijs lū dza mentoru iemā cī t viņ am dziedinā š anas mā kslu, tač u drī z vien š ajā mā kslā pā rspē ja ne tikai Hī ronu, bet arī visus mirstī gos. Viņ š ieradā s Kosā un mā cī ja vietē jiem iedzī votā jiem dziedinā t.
Laulī bā ar Epioni Asklē pijam bija dē li Telesfors, Podalī rijs un Makaons (homē rs viņ us pieminē ja kā izcilus ā rstus) un meitas, kuras cienī ja kā dievietes, Higieja ("veselī ba"), Panaceja (Panakeia) ("visu dziednieks") un Iaso ("ā rstē š ana"). "), kā arī Agleia, Akeso un Meditrina.
Argonauts. Saskaņ ā ar versiju, viņ š bija argonauts un atgrieza Fineus redzi. Saskaņ ā ar Kotas runu bija trī s Asklē pijas:
Apollona dē ls, kuru pielū dz Arkā dijā . Izgudroja medicī nisko zondi un sā ka pā rsiet brū ces. Hermesa brā lis, zibens iespē ris un apglabā ts Kinosury. Arsipu un Arsinoe dē ls atklā ja veidus, kā attī rī t kuņ ģ i un noņ emt zobus. Viņ a kaps un birzs pie Luzijas upes Arkā dijā.
Nā ve. Asklē pijs kļ uva par tik lielisku ā rstu, ka iemā cī jā s augš ā mcelt miruš os, un cilvē ki uz Zemes pā rstā ja mirt. Viņ š veica augš ā mcelš anos ar asinī m no Gorgona ķ ermeņ a labā s puses, ko viņ š saņ ē ma no Atē nas. Pē c Ferecī da teiktā , Delfos viņ š augš ā mcē la visus miruš os.
Pē c Stesihora teiktā , viņ š augš ā mcē la daž us no tiem, kas krita Tē bā s, kā arī augš ā mcē la Hipolī tu. Par samaksu augš ā mcē la miruš u cilvē ku.
Nā ves dievs Tanatoss, pazaudē jis savu laupī jumu, sū dzē jā s Zevam par Asklē piju, kurš pā rkā pa pasaules kā rtī bu. Zevs piekrita, ka, ja cilvē ki kļ ū s nemirstī gi, viņ i vairs neatš ķ irtos no dieviem. Pē rkons ar savu zibeni iespē ra Asklē pijam (kuru piemin Hē siods, Pisanders, Ferekids, Paniasī ds, Androns un Akusilaus), kuru Zevs nogalinā ja hiperboreju vidū . Apollons atriebā s par sava dē la nā vi, nogalinot kiklopus, kuri satvē ra Zeva pē rkonu.
Bet lielais ā rsts pē c Moira gribas atgriezā s no miruš o valstī bas un kļ uva par dziedinā š anas dievu.
Asklē pijs ir attē lots ar spieķ i, kas savī ts ar č ū skā m. Reiz viņ š gā ja, atspiedies uz spieķ a, un pē kš ņ i ap spieķ i apvijā s č ū ska. Asklē pijs nobijies nogalinā ja č ū sku. Bet tad parā dī jā s otra č ū ska, kas nesa mutē kaut kā du zā li. Š ī zā le augš ā mcē la miruš os.
Asklē pijs atrada š o zā li un ar tā s palī dzī bu sā ka augš ā mcelt miruš os (tas pats mī ts tika stā stī ts par Poliī du, sk. arī Glauks (Minosa dē ls)). Kā medicī nisks simbols tiek izmantots Asklē pija spieķ is, kas savī ts ar č ū sku.
turpmā kā tradī cija. Tas kļ uva par Ophiuchus zvaigznā ju.
Pieminē ts Iliā dā . Viņ am veltī ta XVI Homē ra himna un Orfiskā himna LXVII. Tegeja Aristarha traģ ē dijas "Asklē pijs", Antifā na un Filetera komē dijas "Asklē pijs" galvenais varonis.
Ā rstu ģ imenes Senajā Grieķ ijā cē luš ā s no Asklē pija. Jo ī paš i Hipokrā ts un Aristotelis tika uzskatī ti par viņ a pē cnā cē jiem.
Saskaņ ā ar sikionieš u stā stu, dievs (t. i. viņ a attē ls) viņ iem tika atvests no Epidaurus uz mū ļ u pā ra un bija kā pū ķ is, templī bija svē tas č ū skas. Politiķ is Arata tika uzskatī ts par viņ a dē lu. Asklē pija č ū ska ieradā s Romā . Cilvē kiem, kas ieradā s Pamukalē , papildus ā rstē š anai pavadī tajam laikam joprojā m bija brī vais laiks, ko viņ i pavadī ja
Tā Hieropolis, pateicoties savai slimnī cai, sā ka bagā tinā ties un kulturā li attī stī ties. Kultū ras un izklaides pasā kumu vidū ī paš i izcē lā s festivā li. Svē tkus (svē tkus) parasti rī koja par godu kā dam dievam vai imperatoram. Š os pasā kumus, kā likums, finansē ja vai nu pilsē tas valdī ba, vai kā ds no turī gajiem indivī diem (kas kalpoja viņ iem, lai saglabā tu varu).
Senajā Grieķ ijā svē tku bija daudz, un gadī jā s, ka vienā dienā iekrita vairā ki uzreiz. Lielā kajai daļ ai iemeslu bija gadalaiki un ar to saistī tā s lauksaimniecī bas aktivitā tes. Vē lā k svē tku akciju pamatā sā ka bū t leģ enda par dieviem un nozī mī gu vē stures notikumu dienā m. Kopumā svē tki bija ļ oti daž ā di pē c bū tī bas un mē rķ a. Š ajā s dienā s tika apturē tas visas privā tā s un sabiedriskā s lietas, tiesu un politiskā s darbī bas.
Un cilvē ki visu savu laiku veltī ja, lai piedalī tos kulta pasā kumos vai kļ ū tu par viņ u skatī tā jiem.
Arī kulta akcijas bija ļ oti daž ā das un ietvē ra svinī gus gā jienus, upurus un izpirkš anas ceremonijas. Brī vdienā s notika gan atlē tiskā s, gan vingroš anas sacensī bas, kā arī dziedā š anas, versifikā cijas un teā tra uzvedumu sacensī bas.
Par godu dievietei Atē nai grieķ i katru gadu svinē ja Mazo Panatē nu, kas nozī mē "svē tki visiem atē nieš iem", bet ik pē c pieciem gadiem tos svinē ja ar ī paš u spož umu, tā pat kā Lielo Panatē nu. Ja Mazie ilga no hekatombeona mē neš a 25. lī dz 28. dienai pē c Atē nu kalendā ra, tad Lielie ilga no 21. lī dz 29. Gatavoš anā s Lielajam Panatē nam sā kā s deviņ us mē neš us pirms to sā kuma, un kulminā cija iekrita svē tku pē dē jā dienā , kad svē tku gā jienā piedalī jā s visi Atē nu pilsoņ i neatkarī gi no dzimuma, vecuma un sociā lā stā vokļ a.
Gā jiena priekš galā pā rvietojā s ī paš s vagons - tā sauktais Panathenaic kuģ is - ar dievietes Atē nas tē rpu safrā na krā sā . Uz drē bē m bija prasmī gi izš ū ti dievietes darbi.
Pē c gā jiena atē nieš i veica upurē š anas rituā lu – hekatombu, kam sekoja kopī gs mielasts, kas pabeidza Panatē na programmu. Visas festivā la dienas norisinā jā s daž ā di konkursi, kuru uzvarē tā ji tika apbalvoti ar iesvē tī ta olī vkoka zaru vainagu un lielā m skaistā m mā la krū zē m - tā sauktajā m Panatē nas amforā m, kas pildī tas ar svē to eļ ļ u.
Dievam Dionī sam veltī tie svē tki bija ļ oti daudzi. Tā tad laukos ziemā svinē ja Mazo dionī siju. To laikā viņ i baudī ja tikko spiestu vī nu un rī koja falliskus gā jienus, pasniedza jaunvī nu kā dā vanu Dievam un upurē ja kazu. Notika arī daž ā du koru konkursi.
Tā no nopietniem un jautriem kora priekš nesumiem attī stī jā s traģ ē dija un komē dija. Bet lielā kā s svinī bas bija pilsē tas Lielā dionī sija, kas notika martā . Lielā s dionī sijas bija visa gada spož ā kais brī dis, š eit dievs tika pagodinā ts ar ditirambiem un teā tra izrā dē m.
Ī paš i š iem svē tkiem tika sacerē ti daudzi skaistā kie grieķ u teā tra darbi. Par pilsē tu. Pamukale atrodas 150 m augstumā . pā ri Menderes ielejai un 350 m augstumā . virs jū ras lī meņ a un 15 km. no Denizli pilsē tas. Senatnē Menderes ieleju sauca par Lykos, un apmetni, kas atradā s mū sdienu pilsē tas drupu vietā Pamukalē , sauca par Svauru (svē ta vieta). Pirmā s apmetnes š eit sā kā s 3000. gadā . BC e. Š eit dzī vojoš ie pielū dza mā ti dievieti Kibeli.
Cybele — Wikipedia, brī vā enciklopē dija
Kibeles statuja Madridē
Cybele (grieķ u Κ υ β έ λ η , lat. Cybele), Cybele, daž reiz Kibeba (grieķ u.
Κ υ β ή β η ) - grieķ u mitoloģ ijā frigieš u izcelsmes dieviete, kas savā s funkcijā s tuva dievietei Rejai un daž kā rt identificē jusies ar viņ u. Viņ a nesa arī vā rdus: Kiveva, Dindimena, Ideju mā te, Lielā Dievu Mā te. Pē c Strabo teiktā , viņ a savu vā rdu ieguvusi no Kibeles. Viņ as templi Sardos piemin Hē rodots.
Mī ti par Kibelu Mī ti par Kibeli ir saistī ti ar stā stu par Attisu.
Cybele dzemdē ja Iasionu Koribantu. Pē c Iasiona nā ves Dardans, Kibele un Koribants pā rcē la Dievu Mā tes svē tos rituā lus uz Ā ziju un devā s uz Frī ģ iju. Kibele no Olimpa dzemdē ja Alku, kuru viņ a nosauca par dievieti Kibeli. Vai nu š ī ir meitene, kuru kalnos baro dzī vnieki un kura nosaukta Kibelas kalna vā rdā , kas ir Attisas mī ļ otā Marsijas draugs. Kad viņ as tē vs nogalinā ja Attisu, viņ a ar timpaniem skrē ja pā ri valstij, sasniedza Nisu, kur Apollons viņ ā iemī lē ja un vajā ja lī dz hiperborejiem [7].
Pindars uzrakstī ja viņ ai uzslavas. Elē ģ iju autoru vidū ā rkā rtī gi populā rs bija stā sts par Kibeles priesteri un lauvu.
KibebaKibeba ir senais Cybele vā rds. Luvieš u uzrakstos 9. gs. BC e. uz reljefa, kurā attē lots Tarkhunts, pieminē ta dievī ba Ati Kupaps.
Dievu mā te Mikē nu tekstos sastopama te-i-ja ma-te-re (? Theiai matrei, dievu mā te).
To piemin Pindars. Viņ as statuju izveidoja Fidija. Viņ as templis Pessinuntē , ko sauc par Agdistis, kur ir apbedī ts Attis, kā arī templis Anagyruntā (Atikā ). Viņ ai veltī ta 14. Homē ra un 27. orfiskā himna.
DindimenaDindimena (Dindimida) ir izplatī ts Dievu Mā tes epitets pē c Dindima kalna nosaukuma virs Pessinunt pilsē tas. Dindimenas svē tnī cu kalnā virs Kizikas dibinā ja argonauti. Mā tes dievietes Dindimenas templi Tē bā s uzcē la Pindars. Kibeles kults
Sā kotnē ji frī ģ u dieviete, mā tes dabas personifikā cija, cienī jama lielā kajā daļ ā Mazā zijas apgabalu (ī paš i netā lu no Idas kalna, Lidijā , Bitinijā un Galatijā ).
Dievietes, kuras frigieš u vā rds bija Ammas, pavadoņ i bija koribanti, kureti un ideā niskie daktiļ i; viņ as mī ļ ā kais ir skaistais jauneklis Attis; Kabirs ir arī zinā mā mē rā saistī ts ar viņ as kultu. Caur grieķ u kolonijā m Mazā zijā Kibeles kults agri iekļ uva Grieķ ijā , kur viņ a tika identificē ta ar Zeva mā ti no Krē tas Rejas un parasti tika saukta par "diž o dievu mā ti".
Dieviete pieprasī ja no saviem kalpiem pilnī gu pakļ auš anos viņ ai, aizmirstot sevi sajū smā un sajū smā , kad priesteri viens otram ievainoja asiņ ainas brū ces, bet iesā cē ji kastrē ja sevi Kibeles vā rdā , atstā jot ikdienas dzī vi un nododot sevi drū mas un briesmī gas dievietes rokas.
Cybele vienmē r parā dī jā s zelta ratos, ar kroni robaina torņ a formā uz viņ as galvas, ko ieskauj traki koribanti un kureti, savvaļ as lauvas un panteras (arī lauvas bija iejū gtas viņ as ratos).
Viņ a ir kalnu, mež u un dzī vnieku saimniece, kas regulē to neizsī kstoš o auglī bu.
Atē nā s viņ ai tika veltī ts templis ar viņ as vā rdu Fidijas jeb Agorakrita darbu.
Kibeles kults Romā tika ieviests 204. gadā pirms mū su ē ras. e. Otrā pū nieš u kara beigā s, Romas aktī vā s ekspansijas periodā uz austrumiem. Saskaņ ā ar Sibylline Books teicienu, senais dievietes kulta simbols, tumš as krā sas akmens (iespē jams, meteorī ts), tika svinī gi nogā dā ts ar ī paš u vē stniecī bu no viņ as tempļ a Pessinuntē . Kopš tā laika dievietes kults ar nosaukumu "lielā mā te" (Mater magna) ir kļ uvis par valsti; viņ i bija atbildī gi par ī paš u priesteru koledž u. Paš iem romieš iem sā kumā bija aizliegts piedalī ties Kibeles kulta rituā los; tas sā ka izplatī ties starp viņ iem tikai impē rijas laikā.
Ī paš i daudz cilvē ku piesaistī ja Kibeles izpirkš anas upuri: taurobolijas un kriobolijas (iesvē tī š ana kultā , apū deņ ojot ar vē rš a vai auna asinī m).
Kibeles kults saplū da ar tī ri romieš u ideju par labī bas un raž as dievieti Ops. Svē tki par godu Kibelei bija visizcilā kie impē rijas laikmetā , kad reliģ iskais sinkretisms guva ī paš u attī stī bu un Kibeli sā ka cienī t kā pilsē tu un visas valsts labklā jī bas patronesi.
Senā mā ksla pā rstā vē ja Kibeli bagā tī gi ģ ē rbtas matronas formā ar torņ a vainagu galvā ; vienā rokā viņ ai ir tympanum, otrā daž reiz ausis vai scepteris; viņ a sē ž uz troņ a, ko ieskauj lauvas, vai lauvu vilktos ratos; daž reiz tiek attē lots kā jā š ana uz lauvas. Laika gaitā vietē jie iedzī votā ji sā ka asimilē ties ar citu tautu cilvē kiem, kas š eit ieradā s. Tā tad kaut kur 12. gadsimtā . BC e. Š ī teritorija piederē ja Frī ģ ijai.
Frī ģ ija — Vikipē dija, brī vā enciklopē dija
Mazā zijas vē sturiskie reģ ioni klasiskajā senatnē
Frī ģ ija (grieķ u Φ ρ υ γ ί α , tur.
Frigya) ir vē sturisks iekš ē jais reģ ions Mazā zijas rietumos.
Nosaukums "Frī gija" cē lies no frigieš u vā rda – cilvē ku, kuri š eit pā rcē lā s no Maķ edonijas teritorijas ap 1200. gadu pirms mū su ē ras. e. Frī gi, kas devā s uz austrumiem, sajaucā s ar vietē jiem iedzī votā jiem un radī ja armē ņ u etnisko grupu. Kopš daļ as Frī ģ ijas pievienoš anas Likaonijai un Galatijai tā sauktā Lielā Frī ģ ija nozī mē ja apgabalu (tā s robež as nedaudz mainī jā s), ko ieskauj Karija, Lidija, Mī zija, Bitinija, Galatija, Likaonija un Pisidija; Mazo jeb hellespontieš u jeb epiktetā nisko frī ģ iju sauca par piekrastes joslā m uz dienvidiem no Helespontas un Prepontisas.
Frī ģ ijai bija vē l divi nosaukumi: "Frī ģ ijas kalns" ar galvenajā m pilsē tā m Tiriju un Filomeliju un "Pisidian Frī ģ ija" ar Pisidijas Antiohijas pilsē tu. Bizantijas impē rijā bija pirmā s Frī ģ ijas un Otrā s Frī ģ ijas vā rdi.
Frī ģ ijā , visticamā k, tika atrasts zelts, par ko liecina vietē jā s leģ endas par Midasu. Frī gu cilts galvenokā rt nodarbojā s ar lauksaimniecī bu; senie Frī gu likumi noteica nā vessodu par vē rš a nogalinā š anu vai lauksaimniecī bas darbarī ka sabojā š anu; Saskaņ ā ar leģ endu, pirmais karalis bija vienkā rš s zemnieks, kuram bija tikai divi vē rš i. Lī dzā s lauksaimniecī bai, pateicoties bagā tī gajā m ganī bā m, attī stī jā s lopkopī ba: Frī gu vilna un audums bija slaveni pat romieš u laikos.
Tirdzniecī ba, kas sā kusi attī stī ties persieš u valdī š anas laikā , Romas impē rijas laikā sasniedza ievē rojamu labklā jī bas pakā pi: Hierapolē , Frī ģ ijas iekš ienē , kā ds fabrikants lika viņ a kapā ierakstī t, ka viņ š.72 reizes ceļ ojis uz Itā liju laikā . viņ a dzī ve. Neskatoties uz persieš u, maķ edonieš u, hellē ņ u un romieš u ietekmē m, pat romieš u laikos Frī ģ ijā bija savas monē tas un joprojā m bija saglabā jusies frī ģ u valoda (lī dz 6. gs. ).
Ir gandrī z neiespē jami norā dī t galveno Frī ģ ijas pilsē tu, jo galvenā loma bija daudzā m vidē ja izmē ra pilsē tā m.
Ievē rojamā kie ir: Kelenija, senā Frī gu karaļ valsts galvaspilsē ta un galvenā Lielā s Frī ģ u satrapijas pilsē ta persieš u valdī š anas laikā , pie Meandera avotiem; Kolosi (Chonas), Kidrara, vē lā k Perapolis, Pelty, Kaistrupedion, Dorilei un Cotia, sē ļ u Apamea-Cybot laikā un romieš u laikā - Laodikeja, Apollonia, Seleucia, Sinnada, kas stā vē ja karavā nu ceļ ā . no Mazā zijas krasta lī dz Eifratas vidum. Ī paš i ziņ kā rī gs ir frī ģ u ieradums dzī vot klintī s un grebt tajos veselas pilsē tas. Senatnē Frī ģ ijā bija slavens frī ģ ieš u Astartes kults, kas aizgū ts no sī rofeniķ ieš u ciltī m. Frī ģ ijas galvenie dievi ir Bogaioss (viena sakne ar slā vu dievu), mā tes dieviete Amma (Cybele), Adgistis un Sabazius (= Bakhs).
Mī tiskie Frī ģ ijas karaļ i
TantalsHierapolisa.
Pamukale. Vā rti Hierapolē . Hierapolisa jeb Hierapolisa (tur. Hierapolisa, grieķ u Ἱ ε ρ ά π ο λ ι ς 'svē ta pilsē ta') ir sena pilsē ta, kuras drupas atrodas 17 km attā lumā no Turcijas pilsē tas Denizli. Hierapoles atraš anā s vietas mū sdienu nosaukums ir Pamukale. Nozī mī gs tū risma centrs Turcijā . UNESCO Pasaules mantojuma objekts, objekts Nr. 485 Vē sture Pirmā s ē kas Hierapoles vietā parā dī jā s 2. gadu tū kstotī pirms mū su ē ras. e. Pergamonas karalis Eumē ns II 190. gadā pirms mū su ē ras e. uzcē la jaunu pilsē tu š ajā vietā un nosauca to par Hierapoli (no gr. — svē tā pilsē ta). Pē c tam pilsē tu iznī cinā ja zemestrī ce un pā rbū vē ja.
133. gadā pirms mū su ē ras. e. Pilsē ta nonā ca Romas aizsardzī bā . Pilsē tu pē c tam smagi postī ja zemestrī ce mū su ē ras 17. gadā . e. Hierapoli tiek atkal pā rbū vē ta, un 60. gados tā kļ ū st slavena romieš u aristokrā tu aprindā s kā kū rorts. Pilsē ta plaukst. Pilsē tai bija nozī mī ga loma kristietī bas izplatī bā.
Viens no 12 apustuļ iem, Sv. Filips 395. gadā pilsē ta pā riet Bizantijas kontrolē . Konstantī ns Lielais padarī ja pilsē tu par Frī ģ ijas reģ iona galvaspilsē tu un vienlaikus arī par bī skapijas centru. 1097. gadā pilsē ta tika nodota Turcijas sultā nam kā militā ra kompensā cija.
Nā kotnē Hierapolis kopā ar tuvē jā m pilsē tā m Lā odici un Kolosi ir strī dī ga teritorija un vairā kas reizes maina ī paš niekus. Pilsē ta beidzot pā riet turku aizbildniecī bā.1210. gadā . 1534. gadā spē cī ga zemestrī ce pilsē tu pilnī bā iznī cinā ja. Pē tī jumu vē sture Pirmos izrakumus Hierapolē veica vā cu arheologu grupa Karla Humanna vadī bā , sā kot ar 1887. gadu. Rezultā ti tika publicē ti 1897. gadā.
Mū sdienu Hierapoles izpē tes posms sā kā s 1957. gadā . Itā lijas Arheoloģ ijas institū ts nosū tī ja arheologu komandu prof. Dr Paola Verzone.
Kopš.1973. gada š ī grupa ir veikusi arī restaurā cijas darbus. Arheoloģ iskie un restaurā cijas darbi turpinā s lī dz mū sdienā m. Atrakcijas
Nekropole – lielā kā senā nekropole Turcijā
Kleopatras baseins - operā cijas vannas ar minerā lū deni.
Teā tris ir viens no trim izdzī vojuš ajiem senajiem amfiteā triem Turcijā . Ietilpī ba – 15 tū kstoš i skatī tā ju.
Martyrus Sv. Filips – mocekļ a drupas – celtnes par godu ticī bas vā rdā krituš ajiem cilvē kiem – Sv. Filips, viens no apustuļ iem, kurš nomira Hierapolē.87. gadā pē c Kristus. e.
Apollo templis – Apollona tempļ a drupas, kas ir lielā kais templis pilsē tā.
Travertī ns - liela mē roga kaļ ķ u nogulsnes
