Lielisks Turcijas ceļojums. 4. daļa. Oludeniz
1. daļ a. Alā nija
2. daļ a. Sā ns
3. daļ a. Antā lija
4. daļ a. Oludeniz <------
5. daļ a. Kapadokija
--------------------------------------------------- -------
Iegā jā m viesnī cā , dī vainā kā rtā baseins neizskatā s kā bildē un bez slidkalniņ a. Reģ istratū ras menedž eris mū s pā rcē la uz tuvē jo viesnī cu, kas atrodas pā ri pastaigu takai. Ak, te ir kalniņ š , viss ir kā nā kas. Vispirms mū s aizveda uz istabu, kur bija caurules pā rrā vums. Tad viņ i ar taisnu seju pā rcē lā s uz istabu bez caurules pā rrā vuma. Mē beles viesnī cā bija vecas, un š ķ ita, ka viesnī cas problē mas tika atrisinā tas, pā rceļ ot tū ristus uz darba telpā m, bet sabojā tā s atstā jot uz labā kiem laikiem. Bet tas mū su noskaņ ojumu nekā di neietekmē ja. Es biju pirmais, kurš iemī lē jos š ajā jomā , tad Daš a un Miš a pievilka. Tur tieš ā m ir ap kalnu, brokastu galdi nolikti olī vu dā rzā , viss ļ oti skaisti.
Biju gatava vē lreiz visiem pateikt, cik ļ oti mī lu Turciju. Tiesa, galva bija smaga no maskas sindroma (es pats izdomā ju nosaukumu). Tas ir, ja transportā braucat ilgā k par stundu maskā . Tas parasti atstā ja man nelielu elpas trū kumu visu atlikuš o dienu un nelielu klepu. Mū su viesnī cā bija divas dī vainas lietas. Tā s ir beigtas dā rza rū ķ u figū riņ as bez galvas, vē lā k redzē jā m figū riņ u fabriku, tā pē c tā s tur pā rdeva tā pat kā nogalinā tos. Otrais ir viesnī cas nosaukums. To sauc par Doga Hotel. Tas skan "doha". Kartē s to sauc par Nature Hotel, un baseinā ir izlikts uzraksts Protap Hotel. Taksometru vadī tā ji reaģ ē ja tikai uz vā rdu "dokha", bet burts ha bija jā saka gandrī z klusi. Peldē jā mies baseinā , bet nu nevaram vien sagaidī t slaveno Oludeniz pludmali.
Dzī vojā m aptuveni 147. lī nijā , lī dz pludmalei bija 58 minū tes. Mē s izvē lē jā mies taksometru 10 minū tes. Tarifs ir fiksē ts 30 liras (4 USD). Bet, ja salī dzina viesnī cu izmaksas paš ā Oludenizā ar mū sē jo, tad taksometra izmaksas ir kā smilš u grauds tuksnesī . Pludmalē ieradā mies saulrieta laikā . Cilvē ki ir tumš i, kuģ i arī ir tumš i. Š ķ iet, ka ū dens pē c izskata ir tā ds pats kā Antā lijā . Kaut kas nav kā rtī bā , vai tieš ā m maska un kustī bas sindroms tik ļ oti ietekmē uztveri? Pludmalē ir daudz cilvē ku, acī mredzot tikai mē s neredzam visu skaistumu, ko redz citi. Pamatojoties uz karti, piecu minū š u gā jiena attā lumā no mums vajadzē tu bū t lagū nai. Nu, iesim to apskatī t, varbū t tur slē pjas viss pavediens. Ceļ š patī kams, gar ceļ u skuju koki, viss kopts. Cilvē ku kļ uva daudz mazā k. Un ū dens š eit ir daudz skaistā ks. Peldē sim š eit. Bet tieš ā m viss nav tik slikti, lai gan lī dz lagū nai vē l neesam tikuš i.
Iegā jā m ū denī , kļ uva vē l skaistā ks. Acī mredzot ne velti, galu galā internetā par š ī m pludmalē m ir tik daudz piedziedā jumu. Es gribu paņ emt ū deni un paslē pties. Tā pat š ī s pludmales ir nopietni aprī kotas, ļ oti civilizē tas duš as un ģ ē rbtuves. Ne visā s viesnī cā s ir š ā das istabas) Pie ieejas lagū nas teritorijā visi pā rbauda temperatū ru. Tagad jums jā dodas apskatī t lagū nu. Es arī vē lē tos aprakstī t krā š ņ u kalnu ar ī stu tuksneš a fragmentu, bet es nevaru vien sagaidī t, kad varē š u runā t par lagū nu.
Es nevē los lietot tā dus banā lus izteicienus kā "Bounty" vai "Turku Maldī vija" vai "Ne visas Seiš elu salu pludmales bija tik skaistas" un tamlī dzī gi. To var raksturot ī sā k: “Braucienam ņ emam visu iepriekš ē jo pludmaļ u skaistumu, reizinā m ar 10”. Kā dabai izdevā s izveidot tik skaistu un gradientu jū ru?
Vai š ī skaistule ir tikai daž u stundu brauciena attā lumā no manas mā jas? Emocijas pā rņ emtas, par š o vietu visiem jā pastā sta pē c iespē jas ā trā k. Cilvē ki, brauciet uz Oludenizu un peldieties lagū nā ! Neviena fotogrā fija, neviens stā sts pasaulē nevar nodot š o skaistumu. Lielisks svē tku sā kums, man jau patī k. Tagad jā izdomā , kā nofotografē ties rī ta fotosesijā , lai neplī stu poga kamerā . Visi mū su nā kamie uzbraucieni uz pludmali uzreiz bija vē rsti uz lagū nu, citu jū ru mums vairs nevajadzē ja.
Ū dens krā sa š eit visu laiku mainā s atkarī bā no saules leņ ķ a. Apmē ram no 9 lī dz 10 rī tā cilvē ku š eit praktiski nav, un gandrī z visa lagū na ir tikai mū su. Nez kā pē c cilvē ki izkā pj, kad saule jau ir pilnī gi než ē lī ga. Bet š ajā laikā lagū na sā k iegū t vē l piesā tinā tā kas krā sas. Ū denī uztaisī ju daž as fotogrā fijas lī dz kaklam, un š eit tikai dodiet vietē jai zivij iemeslu papildus iekost. Zivis, lū dzu, man rokā s ir fotoaparā ts, apž ē lojies par mani. Man bija jā dejo ar kameru, ū dens caurspī dī guma dē ļ bija skaidrs, kā viņ i sā ka skatī ties barā ar izsalkuš u skatienu uz jū su kā jā m. Arī š eit brī ž iem zivis rā dī ja akrobā tiskas skeces. Š ajā s vietā s mī t ī stas lidojoš as zivis.
Š eit mē s biež i atcerē jā mies savu mē mu, skatoties uz ū dens krā su, es saku: “Te ir tik skaisti, ka es nevaru. Vai tu vari? ” Daš a katru reizi atbildē ja, ka arī viņ a nevar. Š is ir viens no mū su ģ imenes jokiem izbraucienos, kad ir ļ oti skaisti. Lai pilnī bā iegremdē tos lagū nā , uz stundu jā paņ em katamarā ns ar slidkalniņ u.
Š eit tas maksā.60 liras (8 USD). Tā kā dzī vojā m tā lu no jū ras, katru reizi bija jā izvē las vakara programma, kā rtē jais izbrauciens pie jū ras vai jaunu teritoriju izzinā š ana. Š odien nevarē jā m pretoties atgriezties lagū nā vakarā . Par laimi mū su viesnī cā vakariņ as bija pē c izvē les par papildus samaksu, nebijā m piesieti laicī gi. Restorā ni paš ā Oludenizā nav tik dā rgi, cenas norā da britu mā rciņ ā s. Pirmie meklē jumi pē c mā jī ga un nedā rga restorā na bija atelpa. 30 minū tes bez steigas, tad aizbraucā m uz lielveikalu, iekož ojā m un gā jā m tā lā k. Ir teiciens, kas meklē , tas vienmē r atradī s, es tam ī sti neticu, bet tieš i tā bija. Netā lu no Secret Garden restorā na atradā m neuzkrī toš u restorā nu, kurā gatavo tikai daž ā du veidu Gö zleme.
Mā jī gums un garš a uzreiz iekaroja mū su sirdis un vē derus. Tagad mē s zinā m, kur jū s vienmē r varat ē st. Jā , un tirgus nebija viegls ceļ ojums. Mē s tur atradā m pā ris liras, ļ oti garš ī gu Churchkhela, aizzī mogotu vakuumā . Uz visā m piecā m dienā m sarī kojā m viņ iem tā du tirgoš anos par š o gardumu, ka visdrī zā k varē s atvē rt vē l kā du tirdziņ u, mē s pat beidzot piekrā mē sim koferi ar š o Churchkhela Kapadokijā . Un pat tad, kad ieradī simies Kijevā , mē s to joprojā m ē dī sim. Jau burtiski pirmajā s dienā s izveidojā m divas obligā tā s lietas katrai dienai, rī ta lagū nu un Churchkhela uzkodu. Dienas programma svelmī gā s saules dē ļ bija pavisam vienkā rš a - mū su viesnī cā neierobež oti daudz slidkalniņ u. Tā s praktiski netika izslē gtas lī dz vē lai naktij. Vē lā k parā dī jā s vē l viens punkts – atpū ta naksnī gajā baseinā . Š ajā Turcijas reģ ionā es tvē ru bezgalī go estē tisko baudī jumu no katras sekundes. Lai gan joprojā m bija viens gadī jums, kad baudas vietā nā cā s rē ķ inā t iespē jas ekstrē mā rež ī mā , lai paliktu bez savainojumiem. Ļ aujiet man jū s iepazī stinā t ar vietē jo Lycian taku. . .
Lī kijas ceļ š
Tā kā mē s dzī vojā m kalnos, tad kalnu pā rgā jienu nevarē jā m palaist garā m, vai ne? Pagaidī jā m, kamē r karstums norims un devā mies ceļ ā . Marš ruts sā kā s mū su pilsē tiņ ā Ovacik un turpinā jā s lī dz pludmalei. Marš ruta sā kums bija diezgan mierī gs pa asfaltē tu ceļ u. Tad mums pretī brauca maš ī na, kas apstā jā s, un š oferis mē ģ inā ja mums kaut ko svarī gu pastā stī t. Viņ š pastā vī gi teica vā rdu "Yaulshark" un demonstrē ja ar roku kā zirneklis. Vē lā k jautā jā m vietē jiem, ko š is vā rds nozī mē , tač u neviens nespē ja mums to iztulkot, atsaucoties uz to, ka mums ir slikts turku dialekts. Tas joprojā m ir noslē pums, ko tas nozī mē ja. No dzī vajā m radī bā m mums izdevā s atrast dzeloņ cū kas spalvu, tač u tā turku valodā skan pavisam citā di. Tad pavē rā s skaists skats uz pilsē tu un lagū nu. Kartes rā dī ja, ka vairs nav ilgi jā brauc, tā pē c atpū tā mies, pavadī jā m saulrietu un pat plā nojā m, ka tiksim laicī gi uz viesnī cu vakariņ ā s.
Pē c apsekoš anas ceļ š ļ oti mainī jā s un daļ ē ji gā ja cauri mež iem, visu laiku pazū dot un atkal uzradoties. No smiltī m mums než ē lī gi uzbruka ē rkš ķ i. Bet pa lielam nekas kritisks. Pē c kā da laika pamanī jā m, ka marš ruta turpinā jums izskatī sies pē c kalna, kas atrodas aiz lielas un stā vas klints simt metru augstumā . Maps mani pā rliecinoš i turpinā ja mums stā stī t, ka vairs nav ilgi jā brauc, un veda mū s tuvā k klints malai. Tad tas kaut kā sā ka iet uz leju. Vē l pamanī ju, ka gar pliku kalnu iet kaut kā da taciņ a, kura slī pums ir nepā rprotami stā vā ks par 45 grā diem. Mē s uzmanī gi nokā pā m netā lu no ļ oti mē mas klints.
Ceļ š kļ uva arvien mazā k atš ķ irī gs un ne pā rā k droš s. Nobrauciens nebija ilgs, tagad ceļ š gā ja cauri ļ oti kailam kalna posmam, te gar to bija liela plaisa, un, atpū š oties uz plaisas, bija jā noiet kā di 20 metri tieš i virs klints. Mē s sapratā m, kā dā pozī cijā esam. Arī kā pš ana atpakaļ nav tik viegls un droš s pasā kums. Bū tu jauki, ja mē s bū tu tikai divatā , bet ar mums ir Miš a, kuram š ī kopumā ir pirmā nopietnā trase. Arī saule norietē jusi un drī z sā ks satumst. Saskaņ ojā m savas darbī bas un sā kā m kustē ties, maziem solī š iem soļ ojot gar plaisu, stingri sadevuš ies rokā s ar Miš u. Bija vietas, kur tas bija jā tulko uz priekš u caur sevi. Ar dzegas biezumu pietika maksimums divā m kā jā m, tā pē c ejoš o secī bas maiņ a ir grū tā kais triks pā ri klintij. Galvenais visā š ajā kampaņ ā neizdarī t nekā das liekas kustī bas. Kaut kur pa vidu es sapratu, ka pirms divā m minū tē m, kad mums š ķ ita, ka atgriezties ir ļ oti riskanti, mē s pieņ ē mā m acī mredzami nepareizu lē mumu.
NEKAD nemē ģ iniet sekot kalnu marš rutam no Ovacikas uz Oludenizu, tas burtiski apdraud dzī vī bu. Ar nosaluš u sirdi pā rcē lā mies, saskaitī jā m, ka ekstremitā š u un pirkstu skaits ir pareizs, un ar atvieglojumu sā kā m doties tā lā k. Te jau taciņ a reizē m bija jā izdomā galvā . Pirmā problē ma ir tā da, ka Miš a paklupa uz viena no akmeņ iem, viņ š turē jā s, bet savainoja celi uz akmens. Par laimi, tas var aiziet. Bet nevienam no mums nebija vē lmes š ajā dzī vē iziet kaut uz vienu trasi. Galvenais ir tikt prom no š ejienes. Kad likā s, ka sliktā k vairs nevar bū t, sapratā m, ka karte š ajā marš rutā ar laika skaitī š anu ir iedevusi milzī gu aizdedzes izlaidumu. Mums jau sen vajadzē ja nolaisties, bet laiks nemazinā s. Mē s redzam Oludenizu, tā ir ļ oti tā lu uz leju. Un tā kā sauli noskatī jā m pirms aptuveni 30 minū tē m, tad tagad sagaidī sim š eit ī sto turku nakti kalnos.
Un tagad finā ls, mans tā lrunis parā dī ja, ka viņ am ir atlikuš i 20% no maksas, un Daš ins palika viesnī cā . Analizē jot situā ciju tagad, pareizais lē mums bija nosū tī t mū su koordinā tes mū su vecā kiem, lai viņ i zinā tu, kur mē s atrodamies. Turklā t man jau bija lī dzī ga situā cija, kad katram gadī jumam nosū tī ju koordinā tes Daš ai, bet tagad tas man neienā ca prā tā . Lai kā mē s centā mies ā tri nolaisties, biezā tumsa mū s apņ ē ma. Takas, kas klinš ainajā -smilš ainajā reljefā jau bija tik tikko saskatā mas, tagad sā ka saplū st ar kalniem. Par laimi uz akmeņ iem bija marš ruta atzī mes – mazi zaļ i plankumiņ i. Es gā ju ar telefona lukturī ti krietni uz priekš u, meklē jot nemitī gi pazaudē tā s zī mes. Ja sapratā m, ka zī me sen nav sastapusies, tad atgriezā mies pie pē dē jā s, kuru arī tumsā ne vienmē r bija iespē jams atrast.
Navigatorā mē s redzē jā m, ka taka lī kloč iem iet uz leju. Tas ir, nā kamā etiķ ete var bū t absolū ti jebkurā virzienā . Laterna joprojā m daž reiz met draudoš as ē nas. Kamē r es meklē ju atzī mes, Daš a praktiski nesa Miš u. Viņ š bija noguris, un viņ a apavi labi nefiksē ja pē du, kas viņ am ļ oti apgrū tinā ja staigā š anu. Š ī marš ruta daļ a veda cauri mež am, ar asiem akmeņ iem. Bija tā da vieta, kad ķ emmē jā m akmeņ aino zonu ap atzī mi, neveiksmī gi mē ģ inot atrast nā kamo. Rezultā tā es izgā ju cauri brikš ņ iem cerī bā atrast to, kas bū s cauri vienam. Par laimi, mums tas izdevā s. Katra atrastā zī me, reljefs iekš ā , bet tad ar katru sekundi spriedze aug, pē kš ņ i nā kamā netiek atrasta. Maksa jau uzrā dī ja mazā k par 15%. Ļ oti paveicā s, ka tā lrunī tieš ā m varu noturē ties lī dz pē dē jiem procentiem, bet, ja arī lukturī tis sē ž š eit, man nav ne jausmas, ko darī t.
Atceros to jauko mirkli, kad tuvumā ieraudzī jā m garā mbraucoš as maš ī nas jumtu, tad sasniedzā m š ū nu torni, tad beidzot pazaudē jā m pē das un pē das. Bet tagad mē s vismaz zinā m, kur ir ceļ š . Es devos tieš i lejā , lai pā rbaudī tu, vai varu tikt lī dz trasei. Rezultā tā es sasniedzu ceļ u, bet apmē ram trī s metrus zemā k bija siena. Bet kaut kur ir jā bū t nolaiš anai, jo atzī mes kaut kur veda. Fu, ā rā pa pakā pieniem! Es kliedzu Daš ai un Miš ai, lai viņ i nokā pj pie manis. Mē s devā mies uz trasi, kā ds tas bija atvieglojums. Mē s esam veseli. Viss ir kā rtī bā . Š eit vairs nav kalnu traš u. Un vispā r es nekad vairs negribu.
Š eit mē s ejam uz leju
Tā bija tikai ekstrē ma izdzī voš ana. Miš a bija mež onī gā kajā š okā no š ī nolaiš anā s. Mē s viņ am paskaidrojā m, ka viņ š ir varonis, viņ š gā ja ar mums visgrū tā ko marš rutu visos mū su ceļ ojumos. Izgā jā m pilsē tā , te visi mierī gi staigā , pat nenojauš ot, kas mums bija jā pā rdzī vo. Steidzami uz gozlemes restorā nu ar tē ju. Ko es gribu teikt - nekad vairs nav marš rutu pā ri klintī m.
Pat ja atrodaties š ā dā situā cijā , labā k ir atgriezties, pat ja tas vairs nav izdevī gi laika ziņ ā . Š ā dos braucienos ir labi katru dienu uzlā dē t tā lruni. Un nesā ciet kalnu marš rutus tuvu saulrietam, pretē jā gadī jumā č etrdesmit minū š u ceļ a posms var pā rvē rsties par daž ā m š ausmā m stundā m. Neatkā rtojiet mū su kļ ū das. Nā kamajā vakarā bija jā izvē las vieglā ks marš ruts. Mē s devā mies uz Fethiye.
Fetija
Pilsē ta mū s uzreiz pā rsteidza ar akmeņ ainajā m likieš u kapenē m. Š eit pat nekur nav jā kā pj, tu ej un apbrī no. Otra patī kamā lieta ir cenas vietē jos veikalos. Piemē ram, divi saldē jumi un liela ū dens pudele mums izmaksā ja 4 liras (0.5$). Un, protams, pati vecpilsē ta. Cik tas ir skaisti, mē s vē l divas reizes neesam izgā juš i pilnī gi visas tā s ielas, nevarē jā m beigt priecā ties.
Š eit tas ir pā rklā ts, tas sastā v no tirgus, kas mijas ar restorā niem. Restorā ni savukā rt nepā rprotami sacenš as, kurš ir skaistā ks. Un pats labā kais ir tas, ka visā s š ajā s Turcijas pilsē tā s nepavisam nav garlaicī gi, bet tieš i otrā di, katra izrā dā s ne sliktā ka par iepriekš ē jo.
Un kā ds tur uzbē rums. . . Acī mredzot visa viltī ba slē pjas tieš i tajā , kā restorā ni var skaisti iekļ auties, un ar sevi izrotā t jau skaistas vietas. Un pats labā kais ir visu š o vietu pieejamī ba, piemē ram, mē s vienmē r zinā m, ka ar taksi varam izbraukt jebkurā laikā , tikai jā atrod stabs, uz kura karā jas cita taksometra izsaukš anas poga. Vai arī palū dziet kā dā no restorā niem nospiest š o pogu mā jā s, vidē ji auto atbrauc trī s minū tē s. Kad nolē mā m, ka esam gā juš i augš ā , nospiedā m pogu un pē c 20 minū tē m bijā m pie viesnī cas. Runā ja ar vairā kiem taksometru vadī tā jiem. Skatos, ka vietē jie š eit ī paš i nav un ceļ o pa savu valsti, lai gan kā pie tā da skaistuma un pieejamī bas var sē dē t tikai savā pilsē tā ?
Bez taksometru vadī tā jiem mums bija paziņ a ar vē l vienu vietē jo iedzī votā ju - bruņ urupuci. Viņ a ļ oti lē nā m š ķ ē rsoja ceļ u, lai ieietu savā mā jā . Ar interesi skatī jā mies. Kad bruņ urupucis gandrī z sasniedza mā ju, turku onkulis iznā ca un nesa bruņ urupuci atpakaļ uz mež u. Mā ja nebija viņ as, bet gan suņ iem.
Suns sā ka draudī gi riet uz mums, un tad sā ka vā ļ ā ties pie mū su kā jā m, tā ka mē s skrā pē jā m viņ as vē deru. Jau sen esam ievē rojuš i, ka Turcija ir ne tikai kaķ u, bet arī smaidoš u suņ u valsts.
Kayakei
Viena no priekš rocī bā m, dzī vojot kalnā , ir tā , ka visi marš ruti iet uz leju, nevis uz augš u. Tajā vakarā mē s devā mies cauri mež iem un akmeņ lauztuvē m uz mazo Kajakojas pilsē tiņ u. Marš ruts absolū ti nav grū ts un pietiekami skaists, ja jums patī k skujkoku mež i un ē st svaigas vī ģ es tieš i no kokiem.
Marš ruta sā kumā devos uz vienu no viesnī cā m, lai iegā dā tos saldē jumu viņ u veikalā . Viesnī cas darbinieki bija ļ oti apmierinā ti ar mani, viņ i jautā ja, kā man paiet diena, vai ar mani viss ir kā rtī bā . Jau nož ē loju, ka neapstā jā mies pie š ī s viesnī cas, it kā visu dienu bū tu mani gaidī juš i. Ž ē l, ka nebija saldē juma. Neskatoties uz to, ka viss marš ruts bija patieš ā m viegls, man izdevā s pierā dī t, ka kalnos nav nepiecieš ams spert kā ju. Pietiek ar taisnu ceļ u un neveiksmī gi guļ oš u akmeni.
Bruņ urupucis
Diemž ē l viss apkā rt ir tik putekļ ains. Kopumā no pē dē jo ceļ ojumu tendences pamanī ju, ka ceļ ojums bez izlocī tas, pietū kuš as vai savainotas kā jas viennozī mī gi nav manā stilā . Galvenā atrakcija marš rutā bija paš ā pilsē tā . Tur ir vesela pamesta Grieķ ijas pilsē tiņ a, ar ielā m, mā jā m un pat templi, pilnī gi bez cilvē kiem. Daž reiz jū s varat noķ ert tikai retus tū ristus. Mē s nekad neesam redzē juš i š ā da mē roga tukš as pilsē tas. Pat nezinā ju, ka gadā s, ka visa apmetne ir tukš a. Ielas vietā m bija stipri aizauguš as, kas pā rvē rta tā s par ī stiem labirintiem. Turklā t, jo tā lā k dodies pilsē tā , jo vairā k un vairā k tā paveras. Š eit mē s pavadī jā m kā rtē jo romantisko saulrietu. Tagad galvenais ir nenoslā pē t un izkļ ū t no pilsē tas, pirms mū s nav apsedusi nakts, citā di izskaties š ā di un mē s te izš ķ ī dī sim kopā ar ē nā m. Es domā ju, ka š ī vieta ir droš i jā iekļ auj obligā tā s apskates sarakstā , ja jū s š ajā rajonā atpū š aties.
Atceraties, ka paš ā sā kumā ausu lā sts sā ka mū s apņ emt? Tagad tas ir sasniedzis savu kulminā ciju. Daš ai sā ka rasties ī paš as problē mas ar ausu. Lai gan pirms tam viss uzlabojā s. Tagad mums kaut kas jā izlemj ne tikai ar aptiekā m, bet arī ar ā rstiem. Tad es atcerē jos mū su apdroš inā š anu no bankas, kas kā dreiz mums maksā ja naudu par lidojuma kavē š anos. Ar viesabonē š anas zvaniem sazinā ties negribē ju, veidlapā bija norā dī ts skype. Rakstī ju Skype, uzreiz teica, lai rakstu uz pastu, lai ā trā k. Nosū tī ju e-pastā visu situā ciju. Noskaidroja, kurā laikā esam gatavi rī t no rī ta tikt pie ā rsta un iedeva tuvā kā s slimnī cas kontaktus, kur varam steidzami tikt uzņ emti naktī , ja ir kritiski gaidī t ā rstu.
Daš a devā s uz reģ istratū ru, lai pateiktu, ka no rī ta uz viesnī cu ieradī sies ā rsts. Puiš i reģ istratū rā kļ uva nervozi. Tagad Turcijā , ja viesnī cā ierodas ā rsts, tā ir slikta zī me atpū tniekiem. No rī ta pie mums atnā ca krieviski runā još s ā rsts, uz vietas apskatī ja ausi, noteica diagnozi un izrakstī ja recepti medikamentu iegā dei. Apdroš inā š ana man atsū tī ja e-pastu, ka nevajag ā rstam neko maksā t un, atgriež oties mā jā s, atsū tiet receptes kopiju un č eku no aptiekas, lai atlī dzinā tu izdevumus. Es atkal esmu pā rsteigts, kā apdroš inā š ana par 360 UAH gadā var darboties tik labi. Arī visā s valstī s, izņ emot Ukrainu. Parasti apdroš inā š anu neuztvē ru nopietni, bet tagad saprotu, ka, ja veselī bas problē mas jā risina ā rzemē s un ir kā ds krieviski runā još s, kurš ir gatavs visu atrisinā t un organizē t tavā vietā , tas ir nenovē rtē jami.
Tagad ir pienā cis laiks mū su pē dē jai darbī bai š ajā reģ ionā - vizinā ties ar pirā tu laivu. Tas bija grū ts lē mums. Epidē mijas laikā bija jā izvē rtē š ī uzņ ē muma riski. Tač u, kā liecina prakse, bija ā rkā rtī gi viegli saglabā t sociā lo distanci. Visi sē dē ja vai nu apskā vienos uz otrā klā ja, vai arī ieņ ē ma vietas sā nos uz apakš ē jā . Visa centrā lā daļ a bija brī va. Atradā m no visiem tā lā ko “stū rī ti” centrā un tur bā zē jā mies. Bet tad tika izsludinā tas vakariņ as, un visi sā ka sē dē t uz apakš ē jā klā ja. Un par epidē miju š eit vispā r neviens nesatraucā s. Cilvē ki sē dē ja astoņ us pie maza galdiņ a, cieš i piespiež ot plecus viens otram. Un kapteiņ a palī gs gā ja apkā rt un palī dzē ja visiem atrast vietas. Teicu asistentei, ka koronavī rusa laikā viņ i nevar pā rkā pt mū su sociā lo distanci un, dī vainā kā rtā , tas nostrā dā ja. Neesmu pā rliecinā ts, ka viņ š mani saprata, bet pē c teikuma, kurā skaidri bija dzirdams vā rds “koronavī russ”, palī gs mums vairs netuvojā s, nevienam nepiedā vā ja sē dvietu. Rezultā tā uz laivas bija iespē jams ar visiem uzturē t labu distanci. Un tagad parunā sim par lī č iem un salā m, kur apmetā mies.
Tagad es pilnī bā saprotu, kā pē c kā dreiz bija pirā ti, kas peldē ja jū rā uz saviem kuģ iem. Viņ iem droš i vien patika peldē ties tik skaistos lī č os. Un nirt zemū dens arkā s zem akmeņ iem tandē mā ar zivī m. Lai gan zivis ir pelē kas, to š eit ir daudz. Lū k, tas neapstā jas - tas ir vē l viens dabas š edevrs. Tagad Oludenizs beidzot ir ieguvis Turcijas skaistā kā s jū ras daļ as titulu. Tas vienkā rš i nevar bū t skaistā ks fiziski. Š eit, labā nozī mē , katru dienu vajag kuģ ot ar laivu, bet vakarā doties uz lagū nu. Es pat priecā jos, ka Turcija pirmā atvē ra robež as, nevis Eiropa. Un cik viss ir relatī vs. Kad ierodaties tikai uz seš ā m naktī m, š ķ iet, cik ilgi jū s š eit esat, pat seš as naktis. Bet, kad esat š eit č etras nedē ļ as, jū s saprotat, cik maz ir seš as naktis, lai redzē tu visdaž ā dā kā s valsts vietas. No mū su laivas pieturā m vislielā ko iespaidu uz mani atstā ja sala un tauriņ u ieleja.
Paš u tauriņ u, protams, nebija - nesezonā , bet kalnu augstums savienojumā ar skaisto ū deni ir viss, kas nepiecieš ams, lai uzlā dē tu pozitī vo. Kapteinis paziņ oja katras pieturas laiku, Tauriņ u ielejā arī teica, ja kā dam nav laika uzkā pt uz kuģ a, tad lai nesatraucas, rī t tajā paš ā laikā varē s pasē dē t. Beidzot visā š ajā idilē bija maza muš iņ a. Mū su kuģ is ir iekļ uvis vē trā . Atceļ ā mū s izpumpē ja tā , ka lī dz vakaram zeme gā ja zem kā jā m. Lai gan tas izklausā s pē c pirā ta "Mū su kuģ is nokļ uva vē trā ! ".
Tā pamazā m noslē dzā s nā kamais mū su ceļ ojuma posms. Palicis tik maz un vajadzē s lidot atpakaļ (Bet te nu tas ir cerī bu stariņ š , internetā sā ka parā dī ties informā cija par Ukrainas robež u slē gš anu. Vai tieš ā m tā , ka mē s te iestrē gsim uz daudz laika?
Daudzi no mums sā ka mest saites uz rakstiem. Esmu pat sā cis iedomā ties mū su tā lā ko marš rutu. Bet nē , tas ir paredzē ts ā rzemniekiem, un ukraiņ i vienmē r ir laipni gaidī ti. Bet varbū t vismaz atgrieš anā s reiss tagad tiks atcelts. Rezultā tā viņ š pacē lā s ar 20 minū š u precizitā ti. Tagad mums ir vakara pastaiga pa dzimto Ovaciku, un ap astoņ iem no rī ta pē c mums ieradā s taksists. Bet kā dzied tajā dziesmā “Diriģ ents nesteidzies”, brokastī s iznesā m tikai arbū zu, un arbū zu rež ī mu š ajā braucienā nevar pā rkā pt. Vispirms arbū zs, tad viss pā rē jais, lidmaš ī na pagaidī s. Taksists tika aizkustinā ts, un mē s devā mies uz Dalamanas lidostu.
Mini Stambula
Kā pē c mē s mī lam Stambulu, tur vienmē r ir labi neatkarī gi no tā , cik daudz laika jums ir.
Mums bija nedaudz vairā k par č etrā m stundā m pirms nā kamā s lidmaš ī nas. Mē s atradā mies mū su galaktikas tā lā kajā lidostā , Sabihe Gohchen. Mums nebū s laika nokļ ū t lī dz centram, pat ar taksometru š ī ideja ir diezgan riskanta. Steidzami tiekam kaut kur, kas ir kaimiņ u rajons? Kurka! Lieliski, dosimies ar taksi uz Kurkoju. Kur tieš i? Nu vispā r tas ir kaut kur apvidū . Š eit, piemē ram, š ajā dzeltenajā zonā . Tas bija apmē ram piecas minū tes brauciena attā lumā . Ieradā mies jaunā dzī vojamajā rajonā , viss moderns, skaists un ar strū klakā m. Pirmā lieta, kas jums jā dara Stambulā , ir garš ī gi ē st. Bet sā ksim ar š o konditorejas izstrā dā jumu. Kurā mini kū kas tika pā rdotas par 20 lirā m (2.6 USD). Saldo galdu saritinā jā m lī dz galam. Atceros, kā da skolotā ja kaut ko lī dzī gu mums darī ja pamatskolā . Interesanti, ka mē s sē dē jā m pirmajā klasē pie rakstā mgaldiem, un neviens nezinā ja, par ko mē s kļ ū sim, kad izaugsim, ko darī sim.
Tagad, ieskatoties pagā tnē , es zinu, ka priekš ā sē dē ja topoš ais pē tnieks un apzinī gs jurists, kurš aizstā vē s to cilvē ku tiesī bas, pret kuriem viņ i negodprā tī gā veidā cenš as noklusē t lietu. Sē ž u pie viena no pē dē jiem galdiem - topoš ais ceļ otā js, kurš tolaik visas zinā š anas par ceļ oš anu smē la no atlanta “Pasaule mums apkā rt”. Dosimies atpakaļ uz Stambulu. Pē c saldā m mielastē m pa marš rutu devā mies uz daž u kilometru attā lumā esoš o rajona veco daļ u. Stambula no citā m pilsē tā m atš ķ iras ar to, ka š eit visi ē d visu laiku, restorā ni un kafejnī cas pat pilsē tas nomalē ir tā dā koncentrā cijā , ka nav iespē jams paiet garā m. Kā , jū suprā t, beidzā s mū su brauciens uz rajona veco daļ u? Mē s sē dē jā m un mielojā mies citā restorā nā . Š ķ iet, ka esam š ajā skaistajā valstī jau č etras nedē ļ as, un turku ē diens joprojā m nav apnicis. Un katru reizi ir prieks pasū tī t kaut ko garš ī gu. Mū s tieš ā m vē lā k neizsū ta uz tik ilgu uzturē š anos valstī ? Citā di mē s nevaram iztikt bez Turcijas. Mē s lidojā m tā lā k. Satiec mū s Kapadokija!
