Jāņa baznīca ir luterāņu baznīca Rīgā, Vecrīgā. Arhitektūras aspektā tā ir dīvaina vēlās gotikas, ziemeļu renesanses, manierisma un baroka kombinācija. Līdzās pārējām trim baznīcām Vecrīgā (Doma katedrāle, Sv. Pētera baznīca un Jakovļevska baznīca) var ierindot starp izcilākajiem Rīgas baznīcu viduslaiku arhitektūras pieminekļiem.
Sākotnēji Jāņa Kristītāja baznīca bija neliela, diezgan pieticīga koka kapela netālu no dominikāņu klostera. Pirmo reizi baznīca pilsētas hronikās parādās 1297. gadā.
Līdz 16. gadsimta sākumam baznīca tika pārbūvēta vēlās gotikas stilā.
Pirmkārt, jaunās Sv. Jāņa baznīcas ievērojamākās sastāvdaļas bija sieta velvju griesti, kā arī pakāpienveida rietumu frontons, kuram virsū ir vecs vējrādītājs, kas salīdzinājumā visātrāk norāda vēja virzienu. ar pārējiem trim Rīgas gaiļiem, kas vainago galveno baznīcu smailes.
Drīz vien sekoja dominikāņu bezasins izraidīšana no pilsētas - Lieldienu gājienā dominikāņu mūki pameta pilsētu, lai apietu cietokšņa mūri, un iedzīvotāji pēc gājiena beigām atteicās viņus laist atpakaļ. Reformācijas laikā dusmīgu pilsoņu pūlis, kuru uzbudināja vācu antikatoliskā misionāra Melhiora Hofmaņa dedzīgie sprediķi, ielauzās Sv. Jāņa baznīcā, pakļaujot tās iekšpusi nežēlīgai sakāvei, pēc kuras baznīca tika pamesta un aizzīmogota. .
Tālāk šajā ēkā atradās stallis, klēts un ieroču novietne. Vēlāk baznīcas ēka tika nodota Latvijas luterāņu kopienas īpašumā, kas nekavējoties organizē tās paplašināšanu un rekonstrukciju.
1677. gadā Rīgā notika viens no spēcīgākajiem un postošākajiem ugunsgrēkiem tās vēsturē, kad pilnībā izdega austrumu altāra daļa - pēc dabas stihiju plosīšanas beigām no koka tika atjaunoti baznīcas apsīdas ķieģeļu griesti. Sienu ārējā virsma ir dekorēta ar romiešu arhitektūras pasūtījuma dekoru.
Pēc tam 17. gadsimta beigās pilsētnieki pie ārējām simetriski izvietotajām altāra daļas nišām pievienoja divas skulptūras - Jāni Kristītāju, kas simbolizē luterāņu iedzīvotāju lētticību un nevainību, un Salomi, kas, savukārt, personificē pilsētas katoļu elites nodevība un viltība.
1912. gadā nacionālās plānošanas glezniecības pamatlicējs, slavenais latviešu ainavu un portretu gleznotājs Jānis Rozentāls uzgleznoja reliģisko gleznu "Krustā sišana", kas tika novietota Sv. Jāņa baznīcas sakristejā.
Padomju laikos baznīca darbojās kā luterāņu baznīca, un Jāņa Kristītāja baznīcas draudzes locekļiem nebija problēmu ar reliģisko dievkalpojumu. Izlasiet pilnībā ↓