Nīderlandes piekrastes nodevīgie ūdeņi
Tā bija brī niš ķ ī ga svē tdiena. Viena no tā m pavasara saulainā m dienā m, ko miljoni gaida pē c garā s ziemas. Aprī ļ a saule joprojā m ir auksta, tā la un piesardzī ga, tikai zondē zemi pirms maija ofensī vas. Ziema vē l nav pilnī bā padevusies un cenš as par sevi likt manī t ar vē su vē ju un smeldzī giem koncertiem ar sabojā tu laiku starp jaukā m dienā m. Vē l nav vasara, bet tu saproti, ka atpakaļ ceļ a nav, un lī dz ar beznosacī juma dienas iestā š anos naktī , ar katru dienu atgū to minū ti ū dens un gaisa temperatū ra bez ierunā m paaugstinā sies, lai kā du dienu ļ autu tev. novilkt sā pī gi noguruš o zirņ u jaku un ļ auties viļ ņ iem, lai to saplosī tu gabalos. Bet mums vē l jā gaida. Vē l tikai nedaudz.
Tač u visas š ī s garī gā s cieš anas par laikapstā kļ iem paliek fonā . It kā radio mikroautobusā murrā ar apslā pē tu skaļ runi, brī ž iem izraujot domī go pasaž ieri no sava tē la, bet acumirklī atgriež oties š urpu turpu.
Nī derlande, tā pat kā visa pasaule, pirms darba nedē ļ as sā kuma atpū tā s. Bezdarbnieki sapņ oja par darbu, tie, kas strā dā ja, sapņ oja, kad tas beigsies. Dzī ve ritē ja kā parasti un visi kaut ko no tā s gaidī ja. Tikai tajā brī dī es par neko nesapņ oju un neko negaidī ju. Bija brī va diena, spī dē ja saule, priecī gs degoš s sē rfs ilgi murminā ja tā s sastā vu. Man nebija bumbas, man nebija peldbikses, man nebija pū ķ a, no rokā m saplē stas uz brī vī bu. Es biju vienkā rš s garā mgā jē js cepurē un zā bakos un staigā ju pa milzī gā s Nī derlandes piekrastes smilš u joslu.
Tuvumā mazie č ivinā ja, sirmie prā ti staigā ja ar saviem ne mazā k iespaidī gajiem partneriem. Tie, kas š odien palika bez partneriem, bija pastaigu suņ i, kas skraidī ja gar ū dens malu, kautrē damies no uzplū stoš ajā m putā m. Jū ras un saules kombinā cija katram atgā dinā ja kaut ko savu. Par tiem brī niš ķ ī gajiem brī ž iem, kas visiem bija saistī ti ar pā rē jo. Daž i Meksikā , daž i Maljorkā , daž i Tauridas krastos. Tač u š oreiz pienā ks ceļ ojumu laiks. Tikmē r visi mierī gi staigā pa mitrajā m smiltī m, dabū mums nepiecieš amā s D vitamī na devas un skatā s uz krastā izmestajā m neveiksmī gajā m jū ras zvaigznē m.
Mē s ar slā vu kolē ģ i mierī gi dreifē jā m gar krastu, bezrū pī gi pļ ā pā jot par dzī ves piedzī vojumiem un secinā jumiem no notikuma vietas. Ū dens klusi izstiepa savus taustekļ us pret mums, bet mē s tikai nedaudz novirzī jā mies no marš ruta, dodot tam ceļ u. Daž as ū denslī des mū s aiznesa. Fotografē jā mies, necivilizē ti bakstī jā m ar pirkstu un skaļ i uzjautrinā jā mies. Aizmirsuš i par laiku un telpu, atradā mies uz smilš ainas iesma, spī tī gi turamies ū dens spē kos vistā lā k. Nedaudz padomā juš i, pabeiguš i domu un plā nojuš i atkā pš anos, pagriezā mies atpakaļ . Un tad mē s pamanī jā m neparastu. . .
Sā kumā manu uzmanī bu pievē rsa fakts, ka cilvē ki kaut kā du iemeslu dē ļ rā da uz mums ar pirkstiem. Aizdomas, ka kaut kas nav kā rtī bā , nekritu panikā , bet vienkā rš i norā dī ju kolē ģ im uz pā rpratumu. Bet, kad sā ku ar acī m zondē t atgrieš anā s ceļ u, nez kā pē c nevarē ju atrast mū su ceļ u ar pē dā m. Ū dens aizdomī gi kustē jā s apkā rt un kaut kā dī vaini mainī ja savu formu. Kad apziņ a noskaidrojā s, es, satverot kolē ģ i aiz piedurknes, teicu: "Skrienam. " Jau kustī bā sā kā m enerģ iski grozī t galvas un č ukstē t par situā ciju. Lieta tā da, ka nedzī vojot Holandes, Francijas un tā s paš as Anglijas krastā . Š ā du attē lu ir grū ti paredzē t. Iespē jams, vietē jie dzī vo vietē jā bē guma un bē guma ritmā un grafiku zina no galvas. Bet cik mā nī gi var maldinā t apmeklē tā jus.
Tā pē c ū dens klusi virzī jā s uz priekš u pirmajā s straumē s, kuras mē s uztvē rā m asinhroniem viļ ņ u izlē cieniem, kas atš ķ iras pē c stipruma. Tā pē c, kad mē s tur devā mies, visi devā s no turienes. Tā pē c smiltis zem kā jā m brauciena beigā s bija neparasti mī kstas. Cik vē lu nā k galvā galī gie secinā jumi, kad no tiem joprojā m nav lielas jē gas.
Krasta otrā pusē bija sapulcē jusies neliela holandieš u grupa. Visi runā ja, grozī ja galvas un rā dī ja mū su virzienā . Ū dens nā ca zibens ā trumā . Nosusinā ti milzī gi sausu smilš u laukumi saš aurinā jā s mū su acu priekš ā , dodot ceļ u ū denim. Ū dens rī binā ja ā tri un aktī vi vilka lī meņ a joslu uz augš u. Nezinoš a skatī tā ja galvā ū dens lī meņ a celš anā s par pusmetru ī paš as briesmas nerada. Padomā jiet, lī dz ceļ iem, viņ š teiks, pierodot, ka Krimā š ā ds ū dens lī menis ir sastopams tikai pirmajos divos metros no krasta. Bet Holandei pietiek ar pusmetru, iespē jams, lai appludinā tu labu pusi no tā . Vismaz mū su gadī jumā.10 minū š u laikā tika appludinā ta laba treš daļ a pludmales.
Atrodoties barikā ž u otrā pusē uz neaptverami izveidotas smilš u sanesumu salas, sapratā m, ka glā biņ š ir iespē jams tikai basā m kā jā m uz ū dens. Jo ā trā k domā sim, jo mazā k ū dens apgabalu cietī s un izmirks. Ar zinā mu spī tī bu un cerī bu uz labā ko vienī gais glā biņ š bū s brist lī dz viduklim. 5. aprī lī pie ū dens temperatū ras, nedod Dievs, 12 grā di lī dz viduklim, es negribē ju iet.
Viss beidzā s labi. Mē s braucā m pa aukstajiem ū deņ iem, kliedzot un kliedzot, skanot Nī derlandes publikas skā biem aplausiem. Laimī gi un slapji atgriezā mies atpakaļ , pa ceļ am fotografē joties un daloties iespaidos.
Labi, ka viss ir kā rtī bā – es nodomā ju, aizmirstot, kā tas bija oriģ inā lā .
