Indija - Bombeja

18 Maija 2008 Ceļošanas laiks: no 18 Jūnijs 2006 ieslēgts 30 Jūnijs 2006
Reputācija: +20
Pievienot kā draugu
Uzrakstīt vēstuli

Es atceros miera sajū tu, kas, neskatoties uz grū to periodu manā dzī vē , pā rņ ē ma visu manu bū tī bu mana pirmā Indijas ceļ ojuma laikā . Iespē jams, tieš i vē lme vē lreiz piedzī vot š o mieru pamudinā ja mani piekrist divu nedē ļ u komandē jumam uz Bombeju – manai otrajai vizī tei š ajā valstī .

Zemapziņ ā visu laiku mē ģ inā ju salī dzinā t savus pagā tnes iespaidus ar tagadni, bet nekas neizdevā s. No pirmā brauciena bija tikai emocijas un nekā du konkrē tu atmiņ u. Es atkal kaut kā iepazinu Indiju.

Kontrasts starp neizbē gamo ielas nabadzī bu un manas viesnī cas greznī bu ir pirmā apzinā tā sajū ta. Kad ierados, lija lietus. No istabas loga var redzē t atkritumu izgā ztuvi, kurā dzī vo cilvē ki. Š ī s atkritumu kaudzes vidū ir milzī ga peļ ķ e desmit metru diametrā . Kad lietus beidzā s, uz ielas izgā ja bē rnu bars. Viņ i peldē jā s š ajā peļ ķ ē un kuģ oja ar improvizē tā m laivā m, kas izgatavotas no putupolistirola atkritumiem.


Mana ceļ ojuma mē rķ is ir intervē t indieš us, lai viņ i strā dā tu par programmē tā jiem mū su firmā . Tie, kas nā k uz intervijā m, nav kā tie, kas peld peļ ķ ē . Kandidā tu lī menis nav slikts, tač u tas ir ievē rojami zemā ks nekā Izraē las programmē tā jiem ar lī dzī gu pieredzi un pieredzi.

Ļ oti kurioza ir arī pati intervijas kā rtī ba. Viss sā kas ar jautā jumiem par ģ imeni, skolu, vaļ aspriekiem. . . Pretendenti atbild labprā t, pastā stot sī kā k ne tikai savu, bet arī vecā ku, brā ļ u un mā su biogrā fiju.

Tiem, kuri ir izturē juš i tehnisko daļ u, tiek jautā ts par viņ u rakstura stiprajā m un vā jajā m pusē m. Un, man par lielu pā rsteigumu, viņ i sirsnī gi atbild uz š iem jautā jumiem. Divu nedē ļ u statistika liecinā ja, ka aptuveni divdesmit procenti kandidā tu saņ em darba piedā vā jumu, un aptuveni deviņ desmit pieci procenti no viņ iem to pieņ em neatkarī gi no prasī tā s un piedā vā tā s algas.

Jautā jums par mentalitā ti mani nodarbinā ja gandrī z katru minū ti š ī ceļ ojuma laikā . Indija, absorbē jot visus iedomā jamos un neiedomā jamos tehniskā progresa veidus, atsakā s asimilē ties ar pasaules kultū ru sadzī ves lī menī . Piemē ram, uz ielā m praktiski nav sievieš u Eiropas drē bē s vai sievieš u ar krā sotiem matiem. Viņ i brauc ar automaš ī nā m un velosipē diem, dzer Coca-Cola un ar prieku ē d hamburgerus, bet, nedod Dievs, maina sevi. Neviļ us par sevi liek domā t salī dzinā jums ar Japā nu, kur japā nietes, kas tē rpuš ā s dž insos, tiek ierakstī tas acu formas maiņ as operā ciju rindā .


Vē l viens tradī ciju uzticī bas piemē rs ir indieš u ģ imenes izveidoš ana. Pirms daž iem gadiem manā nodaļ ā strā dā ja seš i indieš i. Un tad kā du dienu viens no viņ iem atnā ca pie manis un lū dza atvaļ inā jumu. Viņ š paskaidroja, ka dodas mā jā s, lai apprecē tos. Es jautā ju, kas ir lī gava. Viņ š atbildē ja, ka vē l nezina, jo mā te vē l nav izvē lē jusies, un ka š odien zinā ms tikai kā zu datums. Redzot manu izbrī nī to skatienu, viņ š man izskaidroja visu procesu: lī gavaiņ a mā te ievieto sludinā jumu avī zē , kurā apraksta prasī bas lī gavai, tajā skaitā rakstura iezī mes un sociā lo statusu, izskata no lī gavu mā tē m saņ emtos priekš likumus un atlasa. divas vai trī s piemē rotas, daž reiz viena. Dē ls var izvē lē ties tikai to, ko mā te jau ir izvē lē jusies. Kad pieņ emts galī gais lē mums, nedē ļ as laikā tiek izspē lē tas kā zas.

Statistika liecina, ka š ķ irš anā s rā dī tā ji Indijā ir vieni no zemā kajiem pasaulē , lai gan š ķ irš anā s nav aizliegta, kas kopumā apstiprina manu teoriju, ka mamma vislabā k zina, kas viņ as bē rnam ir vajadzī gs.

Vē lā k jautā ju indieš u sievietē m, ko darī t ar mī lestī bu, un viņ as vienbalsī gi iebilda, ka mī lestī ba nā k vē lā k, un seksuā lā s pieredzes trū kums pirms kā zā m gan lī gavainim, gan lī gavai neļ auj salī dzinā t un praktiski novē rš nepiecieš amī bu sā kt romā nus sā nu.

Tas viss izklausā s nedaudz naivi, bet, kā liecina gadsimtiem senā vē sture, tas darbojas. Atliek tikai viens jautā jums – kas un kam ir sarakstī jusi Kamasū tru. Starp citu, neviens no indiā ņ iem, ar kuriem es runā ju, to nelasī ja. Viņ i parasti bija ļ oti neē rti, kad es teicu š o vā rdu.

Es tieš ā m vē lē tos pastā stī t vairā k par Bombejā redzē to, bet izrā dā s, ka tas ir pā rā k sarež ģ ī ti. Grū ti, jo, tā pat kā pē c pirmā brauciena, atmiņ ā palika nevis konkrē ti objekti, bet gan tā ds kā emociju mā konis, kas mana apmeklē juma laikā trī s reizes mainī ja savu izskatu. Tā dē jā di ir trī s daž ā das emociju kopas, kuras mē ģ inā š u aprakstī t.

Pirmais mā konis drī zā k lī dzinā s mā konim – riebuma sajū ta, ko izraisa netī ri ubagi, kas neskaitā mos baros skraida pa ielā m, suņ u mā jā m lī dzinā s š vaki mā jokļ i un nabadzī gi veikali, kas š ur tur iestrē guš i salauztā s un biež i vien vienkā rš i nenobruģ ē tā s ietvē s.


Otrā sajū ta, kas nomainī ja pirmo apmē ram treš ajā dienā , kad uzturos Bombejā , bija zinā tkā re. Interesanti, kā var braukt ar automaš ī nu pilsē tā , kur pa trī s joslu ielu pā rvietojas vismaz piecas automaš ī nu rindas, ko pavada Brauna kā rtī bā steidzī gi rikš as (trī sriteņ u velosipē di ar motoru un sē dekli pasaž ieriem) . Rikš iem ir aizliegts iebraukt pilsē tas centrā , bet automaš ī nas turpina plū st ielā s tā dā paš ā bezveidī gā blī vā masā . Interesanti, kā , dzī vojot uz ielas zem nepabeigta tilta, var noturē t tī ru gaiš u sari (auduma garums sarim ir astoņ i metri). Interesanti, kas studē augstskolā s un vai bū diņ u iedzī votā ji, kuru deviņ padsmit miljonu pilsē tā ir vairā kums, var iegū t kā du izglī tī bu. Interesanti, kā pē c piecus tū kstoš us gadus vecai civilizā cijai, kas sasniegusi tik augstumus filozofijā , matemā tikā , medicī nā , ir tik primitī va mā ksla. Velsas prinč a muzejā blakus esoš ajā s telpā s var atrast ķ ī nieš u, japā ņ u un indieš u amatniecī bas paraugus. Indijas "š edevri" lī dzā s ķ ī nieš u meistaru darbiem izskatā s kā studentu rokdarbi. Interesanti, kā pē c pie vairā k vai mazā k mierī gas kriminogē nas situā cijas uz ielas vakaros sievieš u praktiski nav.

Treš ā sajū ta - karameles rozā krā sas mā konis parā dī jā s jau pē c pirmā s nedē ļ as. Es to sauktu par miera un pieņ emš anas sajū tu. Kā du dienu veikalā jautā ju: "Vai ir iespē jams kaut ko dabū t. " Man teica, ka tas ir iespē jams, bet tagad tas nav pieejams. Tas nebija joks, tā bija ī sta indieš u atbilde. Nenoliegums, kustī ba uz priekš u, cerī ba. . . Atslē gas vā rds š ajā atbildē ir "IESPĒ JAMS".

Nezinu, vai tū ristam ar ik dienas mainī gā m izjū tā m ir tiesī bas rakstī t par š o apbrī nojamo valsti. Varbū t tikai hinduists ar iedibinā tiem uzskatiem var pilnī bā izskaidrot apkā rt notiekoš o.

Piemē rs tam ir vairā kas pā rsteidzoš as parā dī bas no Bombejas dzī ves.

Indijā nav pieņ emts pusdienot ē dnī cā s, un strā dā još ie vī rieš i dod priekš roku mā jā s gatavotam ē dienam. Ap saimniecē m pusdienlaikā skraida ī paš i ziņ neš i un uz gara kociņ a tiek savā kti no viņ ā m saņ emtie absolū ti tā da paš a tipa trauki. Ar š o bagā ž u plecos viņ i turpina skrē jienu pa ielā m, krustojumā tiekoties ar citiem sū tņ iem, apmainot ar tiem podus atkarī bā no piegā des virziena. Tas, kā ē diens nonā k pareizajā adresē , man joprojā m ir noslē pums. Visu laiku bija kvē la vē lme ieteikt Federā lajam ekspresim sū tī t savus speciā listus uz š ejieni uz padziļ inā tiem apmā cī bas kursiem. Arī hinduisti savus panā kumus š ajā jomā saista ar labu atmiņ u.


Pē dē jā epizode apraksta Indijas praktiskumu. Esmu bijis Bombejā vairā kos tempļ os. Man nebija nekā du arhitektonisku prieku. Bet man ļ oti patika ziedoš anas process. Pie ieejas templī katrs ticī gais nopē rk mazu kastī ti ar augļ iem, saldumiem un ziediem. Viņ š var pievienot naudu, ja vē las. Paš ā templī kaste tiek nodota ī paš am dež urantam, kurš to novieto dievī bas statujas pakā jē . Pē c daž ā m sekundē m viss atgriež as pie ticī gā , izņ emot naudu (ļ oti maz cilvē ku to tur ieliek). Š ī s ceremonijas nozī me ir tā da, ka cilvē ks nes dā vanas Dievam, un Dievs viņ u pacienā ar ē dieniem no sava galda. Lī dz ar to paveiktā apziņ a pē c ziedojuma tiek papildinā ta ar saldumu ē š anas garš as priekiem.

Visu savu "rozā " nedē ļ u es peldē jos svē tlaimī gā miera sajū tā , atsakoties aptvert notiekoš o. Mani vairs netraucē ja ne smakas un netī rumi uz ielā m, ne slikta angļ u valoda, ne negodī gi rikš as. Es vienkā rš i gribē ju bū t š eit.

Tulkots automātiski no krievu valodas. Skatīt oriģinālu
Lai stāstam pievienotu vai noņemtu fotoattēlus, dodieties uz šī stāsta albums
Līdzīgi stāsti
iemiesojums