Кто бы что ни говорил, знайте: мечты сбываются! Neatkarīgi no tā, ko kāds saka, ziniet, ka sapņi piepildās!

Un tik agri no rī ta es jau steidzos autobusā uz Saloniku lidostu. . . Bija agrs rī ts uz ielas, es atklā ju to ļ oti tumš o stundu pirms rī tausmas, lī dz tai dienai es pat nezinā ju, kas tas ir. Es satieku dienvidu saules atmostī gos starus, redzu rī ta debesis mirdzam pā rsteidzoš os krā su toņ os. Vē l nedaudz un esam lidostā . Ceļ š aizņ ē ma tikai pusotru stundu. Reģ istrā cija, kontroles nokā rtoš ana – tas viss notika uzreiz. Klasiskā beznodokļ u promenā de un esmu lidmaš ī nā . Man ir bail lidot. . . Bet ne š oreiz! Pat nejutu pacelš anā s un nolaiš anā s brī di, bet tikai izbaudī ju, sē ž ot mī kstajā ē rtajā lidmaš ī nas sē deklī , gleznainos skatus, kas izpletā s zem dzelzs putna spā rniem. Lidojot pā ri Grieķ ijas salā m, iztē lojos, kā dzī vo salinieki, mē ģ inā ju aplū kot apkā rtni no augstuma, garī gi ienira mā koņ os un domas metos aiz horizonta.

Tikai stunda lidojums un esam klā t. Manā priekš ā ir brī numu sala, sapņ u sala, mī ļ otā ju sala (viens otram, dzī vei, ā rpasaulei - tas nav svarī gi! ) - Santorini sala! Viegla patī kama trī ce ķ ermenī no nepā rvaramā m emocijā m, spož a saule, jū ras vē jš , draudzī gi cilvē ki. . . Iekā pā m autobusā un devā mies taisnā ceļ ā uz slaveno un neticamo pilsē tu Oia. Pa ceļ am mū s pavadī ja pā rsteidzoš ā salas vē sture. Santorini lī kumotie ceļ i: augš up un lejup, un sauszemes "kuģ a" "navigatora" augstā meistarī ba mani pā rsteidza. Nemitī gi mainī gi skati, ainavas un kalni, kalni, kalni. . . Tie nav tie paš i, no kurienes nā cis mans ceļ š – no Halkidiki pussalas, tur ir citi kalni, cita jū ra (lai gan nosaukums ir tā ds pats – Egejas jū ra), citas debesis. Salas vē sture, protams, ir aizraujoš a. Nemanot nonā cā m Oijas pilsē tā . Pirmie soļ i un zem mū su kā jā m ir bruģ ē tas š auras ieliņ as, kurā m abā s pusē s ir daž ā di vietē jie veikali un galerijas: oriģ inā li, oriģ inā li, atš ķ irī bā no citiem. Daž reiz jū s nonā ksit vienā no tiem un nonā ksit pilnī gi citā pasaulē . Tomē r mē s sekojam tā lā k, dziļ ā k mū su brī niš ķ ī gajam ceļ vedim ar maģ isko nosaukumu Maribel. Vē l daž i metri un. . . Izbrī nā atvē rā s acis, domas tū daļ ar galvu metā s kaut kur uz priekš u: tieš i mums priekš ā , zili zilā s jū ras un milzī go balto kruī za laineru vidū , kas planē pa jū ras virsmu, ir ī sts milzī gs aktī vs un ā rprā tī gi skaists vulkā ns! Varē tu š ķ ist, ka viņ š ir ļ oti tuvu, bī stams pamostoties, bet kā ds miers pā rņ em, viņ u apcerot. . . Un visas rū pes aiziet kaut kur tā lu prom. Pilnī ga vienotī ba ar dabu. Dodoties vē l tā lā k, dziļ ā k Ojā , paveras satriecoš s skats uz tradicionā lajā m privā tmā jā m, kas darbojas viesnī cā m, privā tā m zonā m ar baseiniem un apstā dī jumiem, kas atrodas paš ā klinš u malā . Š ķ iet, ka daž ā dos lī meņ os izvietoto balto ē ku rinda ir bezgalī ga: tā s iet uz augš u un uz leju. Uz baltas pilsē tas fona ar zilu jū ras plaš umu un augsto vulkā nu, protams, visi cilvē ki, kuriem patieš ā m ir paveicies š ajā brī dī tur atrasties, vē las tikt fotografē ti. Protams, es nebiju izņ ē mums. Izņ emu kameru: vienu kadru, otru, treš o un. . . jau ir neskaitā mi brī niš ķ ī gi fotoattē li! Gida stā stī jums uz brī di tika pā rtraukts, dodot iespē ju pusotru stundu pastaigā ties pa zarojoš ajā m ielā m paš iem. Ieejot suvenī ru veikalā , aiz muguras dzirdē ju zvana skaņ u. Pagriezusies viņ a atklā ja, ka pa ielu seko vesela virkne labi barotu ē zeļ u ar zvaniņ iem ap kaklu. Smaidot un izvē loties magnē tus atmiņ ā m, es devos tā lā k. Vietē jā s mā kslas galerijas ir patiesi neticami prieks. Mā ksla vienmē r iedvesmo, un š eit katrs darī jums izdala siltu mā kslinieka, meistara elpu…

Š ur tur ir iespē ja paskatī ties, kas tas par "zvē ru" - slavenais Vinsanto vī ns? Neparasts, salds eliksī rs ar ī risa, ž ā vē tu augļ u un karameles garš u, ir vē rts to vismaz vienu reizi izmē ģ inā t, lai saprastu, kā pē c tas tiek uzskatī ts par ī paš u.

Es pamanu neticamus kā zu pā rus, kas pozē uz krā sainā majestā tiskā vulkā na, jū ras un Ii balto mā ju fona. Jaunlaulā tie maigi skatā s viens uz otru, fotogrā fs apstiprina bildes, kuras izrā dī jā s vienkā rš i pā rsteidzoš as!

Laiks paskrien nemanot. Un tagad dodamies uz nā kamo galamē rķ i – paš ā salas sirdī , galvaspilsē tā – Firas (Tiras) pilsē tu. Staigā jot pa galvaspilsē tu Santorini, man š ķ iet, ka tā izskatā s pē c Oijas, tomē r tai joprojā m ir savas atš ķ irī bas un iezī mes. Nav brī nums, ka š ī ir vienī gā salas pilsē ta, visas pā rē jā s ir ciemati. Eju pa pilsē tu, š auras ieliņ as, š ur tur pagriež as pa kreisi un pa labi, augš ā un lejā ved kā pnes. Mani ieskauj plī vojoš a jū ra, sā ļ š ū dens, kas sitas pret akmeņ iem, tuvē jais vulkā ns, kas š ķ iet vē l grandiozā ks. Un no otras puses – lū k, ī stā , oriģ inā lā Grieķ ija ar tradicionā li balti apš ū tā m mā jā m un ziliem jumtiem un slē ģ iem. Visi Santorini salas jumti ir slī pi, salā ir aizliegts celt citu ē ku mā jas, pateicoties kurā m sala saglabā savu oriģ inalitā ti, un pateicoties tam cilvē ki no visas pasaules atgriež as salā atkal un atkal . Firā jū s varat viegli apmaldī ties (bet ne pazust) un atrast nomaļ u vietu, neskatoties uz lielo tū ristu skaitu. Skati ir tik hipnotizē još i, ka visi krodziņ i, restorā ni un kafejnī cas ir izvietotas tā , ka, tajos nakš ņ ojot, var apbrī not un relaksē t domas un dvē seli, baudot, piemē ram, kafiju uz ā ra terases. Uz galvenā s pastaigu ielas atrodas templis. Ieeju iekš ā un atkal izjū tu neticami mierī go sajū tu kā mā jā s. Es nezinu, cik ilgi es biju templī , bet, kad es no turienes aizgā ju, es saņ ē mu otru vē ju un nogurums bija pazudis.

Vē jš staigā matos, tā ds iespaids, ka esmu kaut kā dā filmā . Pazust nav biedē još i! Ieeju vienā no veikaliem un pē kš ņ i nonā ku pasaku pasaulē : skan kaut kā da nepazī stama, bet neprā tī gi skaista melodiska mū zika, man apkā rt koka rotaļ lietas, kas radī tas 19. gadsimta beigu - 20. gadsimta sā kuma laikmetam, apš ū tas ar ā du. grā matas, iekš ā ī paš i izturē tas lapas, vecas monē tas, saktas, satriecoš as mazas gleznas, kas gleznotas ar romantiska mā kslinieka roku, liels skaits rotaslietu, kas radī tas no vulkā niskā akmens, no dabī giem akmeņ iem. . . Skatos uz visā m detaļ ā m, aizrauj katru priekš metu , es redzu, ka dvē sele ir ieguldī ta katrā sī kumā . Ļ oti negribas pamest š o vietu, jo pa š o pilsē tu var staigā t bezgalī gi, bet laiks nepielū dzami rit uz priekš u, divas stundas ir paskrē juš as, un priekš ā vē l tik daudz interesantu lietu!

Pulkstenī ir pusdienlaiks, jū tamies nedaudz izsalkuš i, un steidzamies uz salas otru pusi, kalnu pakā jē , uz Egejas jū ras krastu. Spož i spī d saule, pū š jū ras brī ze un uz mū su galda vietē jā grieķ u krodziņ ā jū ras krastā neticami gardi ē dieni, uzkodas, salā ti un viegls vī ns. Vakariņ as ir visaugstā kajā lī menī . Bet pē c tā das dienas ļ oti gribas atsvaidzinā ties. Lietas acumirklī lido uz klā ja krē sla, kā jas skrien pa neparastajā m melnajā m vulkā niskajā m smiltī m taisni zilajā jū rā . Vē l viens mirklis, un es ienirstu kristā ldzidrajos Egejas jū ras ū deņ os un peldos. . . Zemū dens pasaule ir pilnī bā redzama. Izkā pju no jū ras, pagriež os ar seju pret krastu un. . . Manā priekš ā paceļ as kalni. Skaisti, majestā tiski, neticami kalni. Tā ir tā pati sajū ta, kad smaids nepamet seju, un acī s sariesā s laimes asaras no sapņ a piepildī juma! Vienkā rš i neticama sajū ta!

Guļ us paš ā ū dens malā , izbaudot sē rfa skaņ as, saule maigi silda, salmu lietussargs č aukst no vieglā vē ja, smaidu un š ķ ielē ju, skatoties debesī s, ko rotā spalvu mā koņ i. Idille ar dabu, harmonija ar sevi. Dzī ve ir skaista! Es tveru katru mirkli, es dzī voju katru minū ti, kas ir š eit un tagad. Gribas pilnā m krū tī m ieelpot jū ras gaisu atkal un atkal. Pē kš ņ i es paskatos pulkstenī : ar nož ē lu konstatē ju, ka ir pagā juš as divas stundas, ir pienā cis laiks...

Dodamies uz mū su ceļ ojuma ceturto punktu - uz Akrotiri arheoloģ isko zonu. Maribelas stā sts par pilsē tu, kuru grasā mies apmeklē t, ir aizraujoš s, bet tas, ko mē s redzam uz vietas, ir daudz aizraujoš ā ks. Ieejam iekš ā , un mū su acu priekš ā parā dā s...senā s pilsē tas ē kas, kuras 1500. g. pmē . pē c vulkā na izvirduma tas tika aprakts zem 15-40 metriem vulkā na putekļ iem, kas to ir uzturē juš i ideā lā stā voklī lī dz pat mū sdienā m! Es eju pa tā s senā s saglabā juš ā s pilsē tas ielā m, esmu ielenkts, neticami, bet patiesi: 2-3 stā vu ē kas, amforas, gultas! Maribelas stā sts un iztē le papildina attē lu un saliek visu kopā : š eit ir centrā lais laukums, ir pielū gsmes vieta, š eit ir sievieš u mā jvieta, un š eit ir sabiedriskā ē ka, zī mē jumi, freskas...

Un tagad ir pienā cis laiks doties atpakaļ . Dodamies uz lidostu, ceļ ojuma iespaidi mū s pā rņ em no iekš puses, smaids nepamet seju, acis ir vē rstas pret logu. Cenš os atcerē ties visu, ko redzu. Es nevē los pamest salu. Diena paskrē ja nemanot. Noguruma pilnī gi nav. Piebraucam lī dz lidostai, momentā izejam visas kontroles, mazliet laika iepirkš anā s (kur bez tā m). Starp citu, slaveno Santorini vī nu Vinsanto var iegā dā ties arī beznodokļ u rež ī mā (starp citu, veikals ir mazs, bet tajā ir viss pamata). Un te mē s kopā ar mū su paš u brī niš ķ ī go Ellinair lidmaš ī nas apkalpi paceļ amies lī dz mā koņ iem, no augš as atvadā mies no Santorini salas un lidojam atpakaļ uz Salonikiem. Godī gi sakot, atceļ ā nedaudz pasnaudu, un, atverot acis, iluminatorā jau mirgoja Saloniku gaismas. Tas ir jā redz savā m acī m! Naktī Saloniki man pavē rā s no pavisam citas puses. Burvju gaismas, nakts jū ra, krastmala - un tas viss no augstuma.

Uzmundrinā ta, mirdzoš ā m acī m un patī kami priecī ga, diezgan nogurusi, ierodoties lidostā pacienā jusi ar naš ķ iem, atgriezos savā istabā . Tā bija neaizmirstama, iedvesmojoš a diena, pilna ar neticamiem piedzī vojumiem, kas paliks ar mani visu atlikuš o mū ž u.

Viņ i saka pareizi: "Tici brī numiem, jo, jo vairā k jū s tiem ticat, jo biež ā k tie notiek ar jums. " Un atceries: sapņ o un ej pretī saviem sapņ iem, jo ​ ​ sapņ i piepildā s! Pā rbaudī ts.

Ar mī lestī bu sirdī pret Grieķ iju un tiem, kas man deva iespē ju piepildī t savu sapni. . .