Pasaka no loga
Mē s klusi gulē jā m uz gultas.
Nogurusi katra ķ ermeņ a š ū na.
Mē s pat nenovilkā m savas drē bes.
Koferi mierī gi stā vē ja gaitenī un gaidī ja, kad tiks izģ ē rbti.
Istaba bija silta un tumš a kā mā jā s, bet tikai. . .
tikai no atvē rtā loga, mirdzoš as mē ness gaismas pā rpludinā ta, uz mums pasakaini raudzī jā s maģ iska, dieviš ķ i skaista PILS !! !
Es jutos kā PELNRUŠ E burvju zemē SLOVĀ KIJAS.
Tur es biju laimī ga. Es atcerē š os savu SLOVĀ KIJU, kas mainī ja manu dzī vi uz visiem laikiem, dodot man ticī bu, ka dzī ve var bū t pasaka!! !
Es negribē ju celties no rī ta. Bet mū s gaidī ja jaunas ekskursijas un piedzī vojumi.
Istaba bija brī niš ķ ī ga. Skats pa logu bija brī niš ķ ī gs!
Ir daudz, daudz vā rdu, lai aprakstī tu manu prieku, ka esmu tur.
Es gribu uz turieni vē lreiz!
