Aiz Stokholmas militārās pagātnes
Bez plā na virzī ties uz Stokholmu ir nepateicī gs pasā kums. Jū s varat viegli zaudē t vē rtī gas minū tes, redzot brī niš ķ ī gas ielas, kas piepildī tas ar ē kā m, kas jū s nekad netraucē , vai atstā t marš rutu zaļ o zonu virzienā , aizrauties ar salu izpē ti, iekrist ainavas krā š ņ uma virpulī...Kopumā bezdibenis.
Tā pē c plā ns bija jā veido. Ko es vē l nezinu par Stokholmu. Jā ? Par viņ a militā ro izcelsmi. Un kur vistas tā du informā ciju neknā bā ? Nu, protams, Armijas muzejā ! Viena lieliska ideja noveda pie citas. Fakts ir tā ds, ka parasti ceturtdienā s no 1700 lī dz 2000 ir atvē rto durvju diena karaliskajā bruņ ojumā . Vienkā rš ā kais skatī tā js no ielas š ajā s trī s stundā s var brī vi paslī dē t garā m apsargiem tikai ar draudzī gu smaidu.
Plā ni tika veidoti brī niš ķ ī gā prā tā , kura labsajū tu jau no paš a rī ta bija aizskā ruš i laikapstā kļ i.
Vē jš , pietiekami stiprs, lai nopū stu cepuri no galvas tikko nogrieztam jauniesauktajam, sajuta manas visneaizsargā tā kā s vietas. Migla, kas pacē lā s no zemes dzī lē m vairā k no pā rsteiguma nekā no vē ja brā zmā m, neatlaidī gi aptumš oja skatu un citus tuvumā esoš os objektus. Redzamī bas diapazons bija manā mi samazinā ts, un amatieru rokas ar mē renu spē ku mestie akmeņ i nokrita zemē ā rpus redzamī bas.
Bet, kad slapjais sniegs sā ka aizvainojoš i sist viņ am seju un salst kā auksti makaroni, kopē jais iespaids par atmosfē ras stā vokli sā ka krist negatī vā.
Kā jū s saprotat, suņ i visi bija mā jā s. Un zviedri ļ oti labi izturas pret dzī vniekiem, tā pē c katrs 0.5 š eit ir “labs saimnieks”. Un tikai es, ideju un zinā š anu slā pes vadī ts, minē ju pedā ļ us savam neaizstā jamajam palī gam.
Neskatoties uz pelē cī gajiem toņ iem, pilsē ta turpinā ja priecē t acis.
Spē ks un grā cija, lai kļ ū tu un koptu padara to pievilcī gu jebkuros laikapstā kļ os. Un arī velosipē ds pielej eļ ļ u ugunij, pā rvē rš ot jū s par ceļ a karali.
Mans pastā vī gais kolē ģ is un manu piedzī vojumu liecinieks zviedru montā ž a ir gandrī z tikpat uzticama kā Volvo automaš ī na (tikai ar bremzē m uz stū res). Neskatoties uz savu vecumu, viņ š mani ļ oti stingri tur seglos un attī sta izcilu griezes momentu. Uzrā dot pieklā jī gu ā trumu un pā rsniedzot standarta ā truma ierobež ojumu, var pat just vieglu levitā cijas efektu. Taisnī ba, ja jū s to patieš ā m vē laties. Kad steidzos pa apmalē m tā dā piekā rtā stā voklī , pā rē jie velosipē disti izklī st pa ceļ u uz sā niem. Viņ i nesaprot vē lmi visu uzzinā t 4 stundu laikā.
Tikai tad, ja pē kš ņ i manā priekš ā pē kš ņ i izaug kalns, tad dzī ve atkal ieiet savā izmē rī tajā ritmā.
Protams, ka velosipē dam ir vairā ki pā rnesumu veidi, lai atvieglotu š ā das situā cijas, tač u viņ š vairs nav ī paš i svaigs puisis, tā pē c es vienkā rš i neesmu pā rliecinā ts, kā viņ š reaģ ē s uz to, ka es viņ am kaut ko tur pā rslē dzu.
Bet atpakaļ uz ceļ u. Veicis stratē ģ iski pareizu pagriezienu par 90 grā diem, nokļ uvu pa taisno uz Armijas muzeju. Es teikš u, kā daudzi saka: "Es neesmu š ā da veida muzeju cienī tā js", un cik daudzi melos. Muzeji par karu aicina ar magnē ta kumosiņ u un Olivjē salā tiem. Kā ds iekš ē js dzī vniecisks spē ks velk saprast nā cijas konfliktu un tā s centienus par tiesī bā m iekarot pasauli. Un, lai gan es pavisam aizmirsu, kas ir kareivī gums, jo pē dē jo reizi cī nī jos 7. klasē un kritiski vē rtē ju lodī š u ieroč u draugu iegā di, bet muzejs mani iespaidoja.
Es nesabojā š u tableti un atstā š u sulī gā s detaļ as un pakā penisku grī das plā nu, kas piepildī ts ar mizantropiskā m tehnoloģ ijā m.
Pē c izieš anas no muzeja mani mocī ja tikai viena doma - un kā es š eit nebiju nokļ uvusi agrā k.
Padodoties garī gā m mokā m, es virzī jos uz karalisko pili. Man priekš ā ar labu sniegumu bija divi riteņ braukš anas veterā ni. Ne mirkli nevilcinoties pieliku viņ iem asti. Viņ i cieš i turē ja ceļ u un slaveni paslī dē ja uz (pat man nepamanī ti) luksoforiem. Pē dē jam sportistam gan bija ļ oti ī ss aizmugurē jais spā rns, tā pē c nā cā s ievē rot distanci no viņ a, baidoties izš ļ akstī t savu godu un formastē rpu.
Panā kusi pili, man nā cā s pamest labā ko trijnieku un noparkoties paš a Gustava III priekš ā.
Viņ i jau sā kuš i cilvē kus bez izš ķ irī bas ielaist Karaliskajā bruņ ojumā , noņ emot droš ī bas kordonus un kases aparā tu.
Kopā ar amatieriem muzejā iekļ uva daž as š aubī gas personī bas, kuras aizpildī ja daž as lapiņ as, skaļ i runā ja un ik pa laikam negaidī ti pasmē jā s. Izejot pa nedaudz pā rveidotu marš rutu, man izdevā s tikt viņ iem garā m droš ā attā lumā.
Kā ds teica, ka š is muzejs ir mazs. Vai nu š is “kā ds” par muzeju zina tikpat daudz, cik iezemietis par kafijas automā tiem, vai arī viņ am Eifeļ a tornis atrodas tieš i virs kokiem. Muzejs nav milzī gs, tač u gana liels un pietiekami informatī vs, lai tajā pazaudē tu stundu un atcerē tos, ka pagrabus vē l neesi apmeklē jis. Protams, man bija jā saī sina programma, bet es jums neieteiktu to darī t.
Skanoš ais pulkstenis atgā dinā ja, ka nekas nav mū ž ī gs, pasaka par Pelnruš ķ ī ti, multfilma par zaudē to laiku, gaismas ā truma nozī me, Bigbena fotogrā fiju skaistums un vē l kaut kas no teā tra, bet neatceros. tagad. Ielecot seglos, es minē ju pedā ļ us, cik spē ju.
Lidojot garā m zviedru apskates objektiem, atceros tikai to, cik pā rliecinoš i straumē apsteidzu visus, kas ar mani ceļ oja. Vē jš plī voja viņ as vaigos, mati slē jā s zem cepures, un dvē selē dā rdē ja grupas Aria kompozī cija - "King of the Roads". Tikai pē dē jā posmā mani vē l apsteidza laimī gais Pajero ī paš nieks.
saskaņ ā ar paš u braucienu. tī kls. ua
