Ахус - в трех соснах Akhus - trīs priedēs

Š odienas uzdevums ejot pa Ahusu bija tikt mež ā . Akhous ir unikā la pilsē tiņ a, kur blī vs mež s robež ojas ar smilš ainu pludmali, saldū dens upi ar lielu Baltijas jū ras gabalu un labiekā rtotā m miljonu dolā ru mā jā m ar koka ē kā m "ģ ē rbtuves" stilā . Un pā ri visai pilsē tai paceļ as alkohola magnā ta jeb Gara baznī cas ieraš anā s, kā to sauc ceļ vež os - Absolū ta augs.

Ar manā m zinā š anā m par apkā rtni nebija grū ti iekļ ū t mež os. Uzņ ē mis apgriezienus uz pilsē tas š osejas, nedaudz nometu tos pagriezienā uz tilta un pē c tam ar ā truma ierobež ojumiem vairs neķ ē ros lī dz paš iem brikš ņ iem.

Pilsē ta no manis atvadī jā s ar jaunā kajā m ē kā m, kas celtas no dā rgiem materiā liem, apš ū tas ar dā rgā m flī zē m un ko Vidusjū ras stilā apkopojuš i augsti apmaksā ti dizaineri.

Jaunī bu pavadī ju Inkermanas ciemā , kur arī manas ģ imenes hacienda bija 1. numurs no mež a.

Mež a tuvums deva daudzas priekš rocī bas un skaistumu. Savvaļ as dzī vnieki, nesavaldī gā daba un kaitinoš o kaimiņ u neesamī ba radī ja lielu miera un pā rā kuma sajū tu. Tač u pie mū su mā jas vē l nekad nav stā vē juš as tik greznas maš ī nas kā pie mums. Audi TT, BMW z6, priekš pē dē jā modeļ a Volvo (pē dē jais laikam vē l ir garā ž ā ) un citi kabrioleti, kuru izskats man pazī stams tikai no glancē tajiem ž urnā liem un spē lē m Need for Speed ​ ​ garā.

Biež ā kais viesis pie mū su lieveņ a bija nesakoptais ZIL, kas par prieku vecā kiem un manā m skumjā m pie vā rtiem izgā za ogļ u kaudzi.

Pie luksusa maš ī nā m kameru ī paš i neš ū poju, tā kā ar zviedriem vajadzē tu bū t uzmanī gā kam. Klusi pā rmetumi, panika acī s un saucieni: “Mī ļ ais, ej dzen viņ u prom! “Es nesteidzos justies.

Ar domā m par dzī ves pamatu netaisnī bu pametu pilsē tas robež as.

Virs galvas aizvē rā s koku vainagi, paslē pjot no manis zilā s debesis un vā jo miglas saules apgaismojumu. Mež s bija drē gns un trokš ņ ains. Skaņ u efektus radī ja daudzbalsī gi putnu ansambļ i, kas š odien nopietni darbojā s.

Ahu mež s ir daudzveidī bas pilns. Š eit dominē još ie lapu koki mijas ar jauniem bē rziem un papardes krū miem. Tā lā k spē ks pā riet ciedra pasugai, ko bē rni un tā di speciā listi kā es tautā saucu par "kokiem".

Asfalts pē kš ņ i beidzā s un, paņ ē mis piecu minū š u taimautu smilš ainajā pludmalē , kas tuvojā s mež am, es metos iekš ā mež ā . Lai uzreiz noteiktu mū su tikš anā s prioritā ti, nolē mu nestaigā t, bet braukt ar velosipē du. To pamudinā ja ideja par laika taupī š anu un š auru celiņ u klā tbū tne. Ideja bija jauna un ļ oti aizraujoš a, jo tā bija mana pirmā pieredze, braucot ar velosipē du pa mež u.

Brauciena sajū ta, visticamā k, ir lī dzī ga sacī kstē m mototrasē ar mā kslī giem kalniem, lai gan droš ā k. Daž kā rt ī paš i stā vā s un lī kumotā s nogā zē s nā cā s piezvanī t vecā kiem. Es gan viņ us zvanī ju nevis nepiecieš amī bas bū t klā t, bet gan vairā k no veca ieraduma.

Smadzeņ u sā nu kabatā sajutu sirdsapziņ as pā rmetumus un vieglu satraukumu par atļ auju braukt ar velosipē du pa mež u. Un patiesī bā turpmā kajos braucienos tika atklā ta nepiecieš amā zī me, kas aizliedz jā t pa mež u zirga mugurā . Un lī dz ar to arī takta izjū ta, kas aizliedz ar gumijas riteņ iem turpinā t cirst mež a neapstrā dā tā s takas. Un zviedru partizā nu klā tbū tne, kas strā dā ja pē c shē mas “Pionieris Petrenko pieklauvē ja”, atvairī ja tikš anā s meklē jumus ar likumu.

Saņ ē musi pirmo adrenalī nu no vertikā lā s sacī kstes un, iegā jusi ritmā , arvien vairā k sā ku izjust dī vainu vientulī bas un atrautī bas sajū tu nepazī stamā mež ā.

Zemapziņ as malā es sapratu, ka fiziski nav iespē jams pazust 15 minū tē s, bet attē ls manu acu priekš ā acī mredzami nebija pazī stams. “Vismaz vienmē r var atgriezties, ” mierinā ju sevi, patiesi saprotot, ka mež a taku krustojumos pagriezienus izvē lē jos intuitī vi. Ļ ā vu neveiklī bas sajū tai kutinā t savu paš apziņ u vē l 10 minū tes, pē c kurā m skaidri sadzirdē ju riteņ u š alkoņ u. Visā vizirā smaidot, ļ aujos zirgam skaņ ā m. Pē c daž iem mirkļ iem jau braucu pa š oseju, izbraucis pa kuru devos sev vajadzī gajā virzienā . Diemž ē l virziens man nesakrita. Vispirms es nokļ uvu sā pī gi pazī stamā ceļ a bedrē . Cik bedru var bū t uz ceļ a? Nodomā ju un turpinā ju braukt. Un te izrā dā s mazliet pa Zviedrijas ceļ iem. Vai drī zā k viens. Un tas ir viens un tas pats. Kā izrā dī jā s, 10 minū tes biju braucis tajā paš ā virzienā , kur pirms tam mē ģ inot iekļ ū t mež ā.

Par to uzzinā ju, kad otrreiz beidzā s ceļ š zem riteņ iem.

Bet tad es jau biju zirga mugurā un, kā saka, "pā ri situā cijai". Pā rbraucis uz otru velovilciena galu (to redzē ju metro), jau priecī gs atgriezos pilsē tas robež ā s.

Ceļ ojot pretē jā virzienā , sajutu necilvē cī gu niezi pabeigt vienu bildi. Nokā pjot, es apgū los saskaņ ā ar visiem noteikumiem ceļ malas zonā un sā ku koncentrē ties uz ceļ a gultni. Tieš i š ajā amatā mani pieķ ē ra kā da garā mejoš a pensionā re. Pajautā jis zviedru valodā , vai esmu nokritis, viņ š pē c manas atbildes viegli pā rgā ja uz angļ u valodu. Izrā dā s, viņ š nā ca pē c mellenē m, un es ar savu kritienu nebiju iekļ auts viņ a plā nos. Jauki sazinā jies, viņ š man pamā ja ar brī vo roku un viegli pameta mani kā sveš inieku.

Pilsē ta manu prombū tni nepamanī ja, arī laiski chillojot gar upi, laizot saldē jumu un lū kojoties uz nedaudz š ū pojoš ā s sniegbaltā s jahtas piestā tnē s.

Pilsē ta uzplauka un ziedē ja, ļ aujot man to baudī t privā ti, sagaidot tuvojoš os vasaru un tū ristu pū ļ us, kas jau pē c daž ā m nedē ļ ā m pā rpludinā s tā s bruģ ē tā s ielas.

pamatojoties uz materiā liem no vietnes neatkarī giem ceļ otā jiem

paš brauciens. tī kls. ua