Ostrohas akadēmiju - pirmo augstākās izglītības iestādi Ukrainā un Austrumeiropā - 1576. gadā dibināja princis Vasilijs-Konstantīns Otrožskis un princese Gaļška Otrožska. Šajā skolā tika mācītas slāvu, grieķu, latīņu un tā sauktās liberālās zinātnes (gramatika, aritmētika, retorika, loģika u.c.). Tās pirmais rektors bija rakstnieks G.D.Smotrickis, bet skolēni slavenais zinātnieks un rakstnieks M.Smotrickis, hetmanis Petro Sahaidačnijs, Demjans Naļivaiko (Severīna Naļivaiko brālis) un citi.
Tūkstošgadīgajā Ukrainas kultūras vēsturē Ostrogs 16.-17.gadsimta mijā ieņēma intelektuālā centra lomu, un akadēmija, kas šeit darbojās 1576.-1636.gadā, bija vadošā zinātniskā institūcija Ukrainā. Viņas tipogrāfija kļuva slavena ar pasaulē pirmo Bībeles izdevumu baznīcas slāvu valodā (1581).
Akadēmijas dibinātājs Vasilijs-Konstantīns Konstantinovičs Otrožskis bija viens no bagātākajiem valsts magnātiem, filantrops. Kā atzīmē S. Kardaševiča, princis bija trīs reizes bagātāks par Sadraudzības karali. Viņam piederēja trešdaļa no visa Volīnas, īpašumi Kijevas, Vladimiras, Belotserkovskas, Boguslavskas, Perejaslavskas, Kaņevskas un Čerkasu vecpilsētā. Prinča īpašumos ietilpa vairāk nekā 3040 pilsētas un ciemi, tirdzniecības nami Gdaņskā, Jaroslavā, Ļvovā, pilis Dubno, Turovā, Tarnovā, pagalmi-kambari Varšavā un Viļņā.
Akadēmijas vēsturē skaidri izdalāmi trīs periodi. Pirmais no tiem ir veidošanās laiks (1576–1586). To raksturo spēcīga intelektuālā zibspuldze. Jau pirmajos pastāvēšanas gados akadēmija kļūst par unikālu kultūras un izglītības centru ar tajā izveidoto izdevniecību. Darbā iestādē tika iesaistīti dažādu ticību pārstāvji - Gerasims Smotrickis, Ivans Fjodorovs, grieķi Imanuels Mošopuls, Dionīsijs Ralli un Eustahijs Natanaels, Simons Pekalids, baltkrievu protestanti Andrejs Rimša un ukrainis Motovilo.
Nākamais akadēmijas darbības periods (1587–1620) raksturojas ar tās augstāko uzplaukumu. Ostrogā ieradās izcilas personības – ukraiņi un ārzemnieki ar bagātu Eiropas zinātnisko un pedagoģisko pieredzi. Ukrainis Kuprijans mācījies Padujā un Venēcijā, Isakijs Boriskovičs – Aleksandrijā. No Padujas akadēmijas audzēkņiem īpaši izcēlās grieķi Nikifors Kantakouzins un Kirils Loukaris. Savstarpēji izdevīgas kultūras saites ar Atosa klosteriem tika nodibinātas jau 16. gadsimta 70. gados. Viņus apmeklēja Ivans Višenskis, Isakijs Boriskovičs. Tajā pašā laikā atoniešu mūki ieradās Ostrogā pēc vietējām publikācijām, apgādājot tipogrāfiju ar nepieciešamajiem rokrakstiem.
Polijas vadītāji aktīvi sadarbojās ar akadēmiju. Viens no viņiem bija Jans Latošs, astronoms, matemātiķis, medicīnas doktors, Padujas un Krakovas universitātes absolvents. Ostrogam slavu nesa arī autodidakti ukraiņi, atzītais pareizticīgo publicists Gerasims Smotrickis, tāda paša nosaukuma akadēmijas pirmais rektors, polemiķis Ivans Višenskis, rakstnieks Demjans Naļivaiko, viņa brālis, tautas sacelšanās vadītājs Ukrainā, Severins Naļivaiko. Akadēmijas vētrainajā darbībā izšķiroša nozīme bija tieši tai gaisotnei, kas divu gadsimtu mijā valdīja Ostrogā: te līdzās pastāvēja dažādas nacionālās un kultūras tradīcijas. Pilsētā ar piecu tūkstošu iedzīvotāju skaitu ar itāļu arhitektu palīdzību renesanses stilā tika uzcelta pils, trīs koka pilis, rātsnams un pilsētas torņi. Bija baznīca, divas sinagogas ar pazīstamu ješibu – garīgo un vispārizglītojošo skolu, tatāru mošeju, kalvinistu un protestantu baznīcas.
Akadēmijas noriets, vēlāk arī likvidācija izrādījās jezuītu darbības rezultāts. Viņi centās nostiprināt savu lomu šajā reģionā, un tas nebija iespējams bez kultūras un ideoloģiskā centra likvidācijas. Galu galā Ostrohas elite ar savu aktīvo pareizticīgo propagandu neļāva īstenot Vatikāna un poļu muižnieku tālejošos nodomus. Tā kā jezuītiem neizdevās pārliecināt kņazu Ostrožski uz savu pusi, viņi visu savu enerģiju novirzīja uz kņaza mantiniekiem. Viņa vecākais dēls Janušs kļuva par katoli, un 1583. gadā ticību mainīja arī otrais dēls Konstantīns. Vēl viens dēls Aleksandrs 1592. gadā apprecas ar pazīstamo jezuītu patronesi Annu Kostčanku. 1636. gadā pār Ostrožaniem tika organizēta džentru tiesa, viņi tika spīdzināti un izpildīti. Tiesa ieviesa arodbiedrību Ostrožčinā. Lielākā Annas Aloīzes Ostrožskas fanātisma izpausme bija viņas testaments (1654), saskaņā ar kuru daudzi īpašumi un lielas naudas summas nonāca aizsargātā jezuītu ordeņa, baznīcu un katoļu slimnīcu īpašumā. Izlasiet pilnībā ↓