Svētā Onufrija baziliāņu klosteri Dobromilā 1613. gadā dibināja šo vietu īpašnieks Džons Fēlikss Herburts, kura pils atradās netālu. Pirmie šī klostera mūki bija Fr. Anastasija un Fr. Iol. Šeit viņi uzcēla nelielu baznīcu, kas stāvēja vairāk nekā divsimt gadu, tomēr 1818. gadā spēcīgas vētras laikā tā tika nopostīta. 1723. gadā uzcēla Svētā Onufri mūra baznīcu, 1731. gadā pie baznīcas uzcēla divstāvu klostera ēku, bet 175. gadā uzcēla zvanu torni. Svētā Onufri klosterī iesācēji izgāja "pārbaudes laiku", pirms viņi tika "uzņemti tonzūrā", t.i. kļūt par mūkiem un doties uz citiem klosteriem. No 1886. līdz 1905. gadam klosterī glabājās svētā mocekļa Pasiva relikvijas, kuras uz šejieni atsūtīja pāvests Leons XIII. Šajos
… gados klosteris bija daudzu baziliāņu svētceļojumu vieta.
Tieši Dobromiļskas svētā Onufrija klosterī 1888. gadā savu garīgo ceļu sāka topošais Viņa Eminence Andrejs, Galisijas metropolīts.
1905. gadā, poļu okupācijas laikā, baziliāņi bija spiesti pamest klosteri. Pirmā pasaules kara laikā klosteris tika smagi bojāts. Klostera restaurācija sākās 1928. gadā. Klosteris darbojās pēc Rietumukrainas pievienošanas PSRS, kā arī vācu okupācijas laikā. Pēc Otrā pasaules kara beigām, 1945. gada vasarā, klosteris tika slēgts. NKVD apcietināja mūkus un nosūtīja uz nometnēm. 1950. gadā klosterī iekārtoja psihoneiroloģisko internātskolu sievietēm. Līdz šim blakus klosterim atradās pamesta kapsēta, kurā tika apglabāti internāta pacienti. Netālu no tās atrodas vecā klostera kapsēta.
1992. gadā klostera telpas tika atdotas to īpašniekiem - Ukrainas grieķu katoļu baznīcai. No šī brīža dzīve klosterī atsākās. Restaurācijas darbi ir sākušies un turpinās. Izlasiet pilnībā ↓