Reiz ekskursiju atvaļ inā jumā es apmeklē ju Bako nacionā lo parku. Gā jis pa taku dž ungļ os, tas bija gluž i kā filmā s ar nelielu bī stamī bu. Kad es sasniedzu trases beigas, tur iznā ca pē rtiķ i, sā kumā viena, viņ a klusi pienā ca un apsē dā s man blakus lapenē , kur es atpū tos no dž ungļ os nobrauktā kilometra, tas nebija ī paš i neē rti, jo bija savvaļ as dzī vnieks un pie ieejas bija brī dinā jums, ka nedrī kst barot un neaiztikt dzī vniekus, jo tie var iekost.→