Є місця в світі, де кожен камінь, кожна стіна, кожна колона дихає історією. Саме таким є костел святого Мартіна в стіні, який розташований в самому центрі Праги, в Старому місті. Він багато побачив на своєму віку: історія поверталася до нього і світлою, і темною стороною, але храм вижив.
В кінці XII століття Прага активно будувалася і розросталася за рахунок передмість. Одним з таких був Уєзд, невелике поселення прямо навпроти Вишеграду, на правому березі Влтави. Уєзд мав покровителя - святого Мартіна, і селяни вирішили побудувати костел імені свого святого, що і сталося в 1178 році. Костел був однонефний, в романському стилі. Церква святого Мартіна тоді нагадувала фортецю. Напівкруглий звід спирався на потужні стіни і такі ж колони, і костел міг бути і місцем спілкування з Богом, і місцем укриття від ворогів.
Уєзд разом з жителями був подарований чеському королю Собеславу II і так увійшов до складу Праги. А в середині XIV століття Карл IV вирішив звести нові фортечні стіни, одна з яких розділила костел святого Мартіна на дві частини. Про причини такого плану досі сперечаються дослідники і краєзнавці, але факт залишається фактом: одна частина залишилася в Старому місті, інша - в Новому. Але храм жив, хоча це було не перше його перетворення. Залишилося тільки дивна назва - костел Святого Мартіна в стіні.
Костел святого Мартіна будувався в романському стилі ранніх християнських споруд. Спочатку він мав один неф і напівкруглу апсиду. Неф - витягнутий простір, обмежений з двох сторін колонами. Сьогодні одна така колона в церкві збереглася, її можна побачити.
При Карлі IV костел перебудовували в панівному в той час готичному стилі: підняли колони, зробили склепінчасту стелю. Остання перебудова була в XV столітті завдяки купецькій сім'ї Гольц, яка прийшла з Кветніце. Їх герб досі на фасаді церкви. Про них нагадує і маленьке приміщення в одному з бічних нефів - приватне молитовне місце. Тоді ще вище підняли костел, на півтора метра, зробили три нефа і нервюрну (реберну) стелю. На цьому перебудови закінчилися.
Костел згорів в 1678 році і був відновлений, а в декорі храму з'явилися барокові деталі. Найцікавіше, що виникло в костелі після пожежі, - це розписана дерев'яна стеля. У сценах зі Старого завіту можна побачити праматір Єву і праотця Адама. Єва оголена, Адам в одязі. На ті часи зображення чоловіків, крім Христа і святих, було тільки на стелі Сікстинської капели, так що художник сильно ризикував, малюючи цих героїв Біблії. У 1779 році парафіяни побудували вхід, через який сьогодні в костел потрапляють парафіяни і гості міста.
Йозеф II, австрійський імператор, особисто відвідав празькі костели в кінці 70-х років XVIII століття і виніс вердикт: костел шкідливий для здоров'я, і перебувати там небезпечно. У будівлі середньовічного храму зробили склад. Для костелу почалися темні часи. Потім там були торгові лавки, в XIX столітті - ресторан, поки людина на ім'я Каміл Гілберт не звернула увагу на залишки тієї самої романської колони в ресторані і не зайнялась дослідженнями. Завдяки йому костел почали відновлювати. Сьогодні це євангельська церква.
Однак головна подія, пов'язана з храмом, знаменна для історії гуситського руху. У центрі собору встановлена золота чаша. Гусити збиралися тут за часів, коли учасники руху піддавалися гонінням. Ян з Градець, що служив в костелі, вперше почав причащати прихожан хлібом і вином. Про те і нагадує золота чаша. До цього вином причащалися тільки священики, Ян з Градець і гусити таким вчинком стверджували, що перед Богом усі рівні. З тих пір гуситів стали називати чашниками.
У 1909 році на стіні костелу була встановлена меморіальна дошка з рожевого мармуру з бронзовою вставкою роботи Й.Маржатки. Вона свідчить про те, що тут, на кладовищі при костелі св. Мартіна, поховані члени знаменитої родини скульпторів – Ян Брокофф (1652-1718) і його сини Міхал Ян Брокофф (1686-1721) і найвидатніший з них Фердінанд Максиміліан Брокофф (1688-1731).
Pasaulē ir vietas, kur katrs akmens, katra siena, katra kolonna elpo vē sturi. Š ī ir mū rī esoš ā Svē tā Mā rtiņ a baznī ca, kas atrodas Prā gas centrā , vecpilsē tā . Savā vecumā viņ š redzē ja daudz: vē sture viņ am atgriezā s gan gaiš ajā , gan tumš ajā pusē , bet templis izdzī voja.
XII gadsimta beigā s Prā ga tika aktī vi uzcelta un pieauga uz priekš pilsē tu rē ķ ina. Viena no tā m bija Ujezd, neliela apmetne tieš i iepretim Viš egradai, Vltavas labajā krastā . Novadā bija svē tais aizbildnis Svē tais Mā rtiņ š , un zemnieki nolē ma uzcelt sava svē tā vā rdā nosauktu baznī cu, kas notika 1178. gadā . Baznī ca bija viennava, romā nikas stilā . Mā rtiņ a baznī ca toreiz atgā dinā ja cietoksni. Pusapaļ a velve balstī jā s uz spē cī gā m sienā m un tā m paš ā m kolonnā m, un baznī ca varē ja bū t gan kopī bas vieta ar Dievu, gan patvē ruma vieta no ienaidniekiem.
Novads kopā ar tā iedzī votā jiem tika dā vinā ts Č ehijas karalim Sobeslavam II un tā dē jā di kļ uva par Prā gas daļ u.
Un XIV gadsimta vidū Kā rlis IV nolē ma uzcelt jaunas cietokš ņ a sienas, no kurā m viena sadalī ja Svē tā Mā rtiņ a baznī cu divā s daļ ā s. Pē tnieki un novadpē tnieki joprojā m strī das par š ī plā na pamatojumu, tač u fakts paliek fakts: viena daļ a palika Vecrī gā , otra Jaunajā . Bet templis izdzī voja, lai gan š ī nebija tā pirmā transformā cija. Ir tikai dī vains nosaukums - Sv. Mā rtiņ a baznī ca sienā.
Mā rtiņ a baznī ca celta romā nikas stilā agrī nā s kristī gā s celtnē s. Sā kotnē ji tai bija viena nava un pusapaļ a apse. Nave ir iegarena telpa, ko no divā m pusē m ierobež o kolonnas. Mū sdienā s viena š ā da kolonna baznī cā ir saglabā jusies, to var redzē t.
Kā rļ a IV laikā baznī ca tika pā rbū vē ta tolaik dominē još ajā gotikas stilā : tika paceltas kolonnas un izveidoti velvju griesti. Pē dē jā rekonstrukcija notika XV gadsimtā , pateicoties tirgotā ju ģ imenei Golcu, kas nā ca no Kvetnices. Viņ u ģ erbonis joprojā m atrodas uz baznī cas fasā des.
Par tiem atgā dina neliela istabiņ a vienā no sā nu navā m, privā ta lū gš anu vieta. Tad pacē la baznī cu vē l augstā k, pusotru metru, uztaisī ja trī s navas un rievotus (rievotus) griestus. Tas ir perestroikas beigas.
1678. gadā baznī ca nodega un tika atjaunota, un baznī cas dekorā parā dī jā s baroka stila detaļ as. Interesantā kais, kas baznī cā noticis pē c ugunsgrē ka, ir krā soti koka griesti. Vecā s Derī bas ainā s var redzē t vecvecmā miņ u Ievu un vecvectē vu Ā damu. Ieva ir kaila, Ā dams ir drē bē s. Tajos laikos citu cilvē ku tē ls, izņ emot Kristu un svē tos, atradā s tikai uz Siksta kapelas griestiem, tā pē c mā kslinieks uzņ ē mā s lielu risku, gleznojot š os Bī beles varoņ us. 1779. gadā draudzes locekļ i uzcē la ieeju, pa kuru mū sdienā s baznī cā ienā k draudzes locekļ i un pilsē tas viesi.
Jozefs II, Austrijas imperators, 70. gadu beigā s personī gi apmeklē ja Prā gas baznī cas un nolē ma, ka baznī ca ir neveselī ga un bī stami tajā uzturē ties.
Viduslaiku tempļ a ē kā tika uzcelta noliktava. Baznī cai sā kā s tumš i laiki. Tad bija veikali, XIX gadsimtā - restorā ns, lī dz kā ds vī rietis vā rdā Kamils Gilberts restorā nā pamanī ja tā s paš as romā nikas kolonnas atliekas un neveica izpē ti. Pateicoties viņ am, baznī cu sā ka atjaunot. Mū sdienā s tā ir evaņ ģ ē liskā baznī ca.
Tomē r galvenais ar templi saistī tais notikums ir nozī mī gs husī tu kustī bas vē sturē . Katedrā les centrā atrodas zelta bļ oda. Husī ti š eit pulcē jā s laikā , kad kustī bas dalī bnieki tika vajā ti. Jans no Hradekas, kurš kalpoja baznī cā , pirmo reizi sā ka dievkalpojumus draudzes locekļ iem ar maizi un vī nu. Par to atgā dina zelta bļ oda. Pirms tam vī nu dzē ra tikai priesteri Jans no Hradekas, un husī ti apgalvoja, ka Dieva priekš ā visi ir vienlī dzī gi. Kopš tā laika husī tus sā ka saukt par glā ž u nesē jiem.
1909. gadā pie baznī cas sienas tika uzstā dī ta piemiņ as plā ksne no rozā marmora ar J. Marž atkas bronzas ieliktni. Viņ a liecina, ka š eit, kapsē tā pie baznī cas Sv. Martins, apbedī ts slavenā s tē lnieku dzimtas locekļ us - Janu Brokofu (1652-1718) un viņ a dē lus Mihalu Janu Brokofu (1686-1721) un ievē rojamā ko no tiem Ferdinandu Maksimiliā nu Brokofu (1688-1731).