
Pā rejam pie mī nusiem – pirmais mī nuss, kas man nepatika, ir tas, ka viesnī cas numuriņ i ir novecojuš i, kā dē ļ numuriņ š š ķ iet ne pā rā k tī rs. Otrs mī nuss ir uzmā cī gais personā ls, paskaidroš u kā pē c - pē c ceļ a biju ļ oti nogurusi un izsalkusi, un vī rs nolē ma doties pā rtikas meklē jumos, un es tobrī d nolē mu gulē t. Dzirdu klauvē jienus pie durvī m, atveru tā s, uz sliekš ņ a stā v viesnī cas darbinieks un piedā vā uzkopt istabu. Paskaidroju viņ am, ka tikko esam ievā kuš ies un mums nav vajadzī ga telpu uzkopš ana. Aizveru durvis un eju gulē t. Un pē c kā da laika es dzirdu skaņ as, atveru acis, un viesnī cas darbinieki jau ir iegā juš i istabā , es sā ku nervozē t un saku, lai viņ i iet prom, ka nav jā tī ra. Viņ i pamā j ar mī ļ ā m sejiņ ā m un smaidot aiziet. Es domā ju, ka beidzot mē s saprotam. Drī z vien atnā ca mans vī rs un es, beidzot nomierinā jusies, nolē mu tomē r aizmigt, bet pirms tam izkā ru zī mi NETRAUCĒ JU un aiztaisī ju durvis ar ķ ē di. Kamē r vī rs bija duš ā , es mierī gi gulē ju un pē kš ņ i dzirdu, ka ķ ē de raustī jā s. Es vienkā rš i biju sasodī ts. Varbū t, protams, man nevajadzē ja bū t tik dusmī gai uz š iem jaukajiem cilvē kiem, bet es ļ oti gribē ju gulē t un es negribē ju redzē t personā lu istabā . Ar kliedzieniem lū dzu vī ru palū gt aiziet, un tikai pē c tam viņ i nomierinā jā s. Tā pē c varu teikt, ka vienai naktij viesnī ca ir diezgan piemē rota, tač u daž as nianses var aizē not uzturē š anos.




Z. Y. Starp citu, bildē tā neesmu es!

