Лаос . Красивый Луанг Прабанг. Непослушный слон. Laosa. Skaistā Luangprabanga. Nerātns zilonis.

Savos solo ceļ ojumos apkā rt pasaulei es biež i riskē ju, fotografē jot ar savvaļ as dzī vniekiem. Tikai fotogrā fijā s dzī vnieki ir tik laipni, un tas, kas viņ iem vien ir prā tā , acī mredzot, Dievs zina. Kritiķ i man raksta, ka dzī vnieki nav biedē još i, un es pā rspī lē ju to bī stamī bu, bet tajā paš ā laikā es neredzē ju nevienu, kas ī paš i vē lē tos iet ar viņ iem tuvinā š anā . Acī mredzot darbojas teiciens: "Es neesmu gļ ē vulis, bet es baidos. " Tā pē c es neiesaku piedzī vojumiem bagā tus kadrus ar dzī vniekiem. Pat visnekaitī gā kais dzī vnieks var kaitē t cilvē ka veselī bai un daž reiz atņ emt viņ am dzī vī bu. Es vienmē r domā ju, ka visnekaitī gā kie ir ziloņ i, jo tie gandrī z vienmē r atrodas blakus cilvē kam. Pē c š ī s ekskursijas uzzinā ju, ka viens no maniem paziņ ā m ziloņ iem samī da tū ristu no Anglijas.

Izlē mu doties ekskursijā uz dž ungļ iem, kur atrodas ziloņ u nometne un vairā ku mā ju apmetne upes krastā .

Apmē ram stundu braucā m pa briesmī gu ceļ u. Mekongas upes krastā atrodas kafejnī ca, un lī dz ar to ziloņ i, kas ripinā ja tū ristus. Vieta ir ļ oti skaista. Starp kokiem es redzē ju ziloņ us, kas bija piesieti ar ķ ē di pie kā jas pie koka. Viņ iem š ie tiek uzskatī ti par svē tkiem. Pē c Taizemes apsolī ju sev, ka uz ziloņ a vairs nesē dē š u, pē c tam, kad ieraudzī ju mahoutu rupjo attieksmi pret ziloņ iem, kuri ziloņ iem sita ar ā ķ iem pa galvu, lī dz tie noasiņ oja. Turklā t š eit jā piebilst, ka viņ š gandrī z apgā zā s kopā ar ziloni gravā , kur zilonis pastiepā s ar savu stumbru pē c sulī gas zā les. Laiks ir pagā jis, viss ir aizmirsts. Turklā t es pā rbaudī ju savu ziloni un vadī tā ju, kuram bija tikai tievs stienis. Bija redzams, ka zilonis tika labi apstrā dā ts, tikai viņ a acis bija skumjas. Interesanti zinā t, vai viņ š kā dreiz ir gribē jis aizbē gt dž ungļ os pie saviem brī vajiem brā ļ iem? Diemž ē l viņ š nekad nestā stī s. Gandrī z divas stundas viņ š mani ripinā ja pa grā vjiem, akmeņ iem un mež iem.

Esmu pā rsteigts, kā viņ š prasmī gi apiet akmens laukakmeņ us, bedres. Es gā ju pa š auro taku. Tiesa, es karā jos atzveltnes krē slā un brī numainā kā rtā nenokritu no tā . Ceļ ojuma beigā s mahouts man piedā vā ja apsē sties uz ziloņ a kakla. Kad es pā rcē los, man palika ž ē l ziloņ a. Viss viņ a kakls bija nodilis, un viņ a lielo ausu galos karā jā s ā das lauskas. Es gribē ju viņ u noglā stī t, bet uz ā das ir matiņ i, piemē ram, ezis. Stipri dzeloņ ains. Man nā cā s atlikt maigumu pret ziloni. Pē c izjā des ar ziloņ iem mums tika dota iespē ja tos pabarot ar nogrieztiem jauna bambusa zariem. Š ausmas! Kā ziloņ u vē deri tos sagremo? Galu galā bambuss ir tik stiprs, ka var izrakt zemi, bet mē s nevaram saprast ziloņ us. Viņ i viņ u ļ oti mī l. Š o fotosesiju veltu savam zilonim, kurš mani pacietī gi dzina.

Tas izskatā s pē c laipna ziloņ a, jo viņ š mani dzenā ja cauri tik mež onī gai dabai, ka es ar bailē m domā ju, ka nekad vairs netikš u ā rā no dž ungļ iem.

Cik skaists, kā kaķ is.

Mans krē sls vairā kas reizes apgā zā s uz sā niem, bet es turē jos.

Ko no viņ iem ņ emt? Viņ iem ir jā pabaro savas ģ imenes, un dzī ve ir ī slaicī ga.

Es nekad vairs netuvoš os ziloņ iem. Pietiek ar maniem varoņ darbiem.

Laosas skaistums, lai gan robež as nemaz nav redzamas. Spē lē jiet, kur vien vē laties.

Kā es trī cē ju nobraucienos un kā pumos.

Kā ds varē tu teikt, ka viņ am tiek veiktas injekcijas, tā pē c viņ i ir tik mierī gi. Cik daudz š ķ idruma viņ iem vajag?

Es š eit ē du pusdienas.

Viņ i tur ziloņ us dž ungļ os uz biezā m ķ ē dē m. Velniņ i! ! ! Man ž ē l ziloņ u.