
Mē s atgriezā mies no Palmas pilsē tas ļ oti vē lu ap pulksten 22:00 un, kad nonā cā m savā istabā , nolē mā m iedzert tē ju. Ū dens, ko laipni nodroš inā ja viesnī ca, kā vienmē r bija uz galda pie tē jkannas. Iztukš ojot pusi no vienas pudeles un iebē rusi saturu tē jkannā , no tē jkannas pamanī ju ļ oti asu smaku. Istabā dega gaisma, bet š ķ idrums pudelē bija ļ oti gaiš i dzeltenā krā sā un tā pē c nebija ī sti redzams, jo bija jau vakars un tumš s. Smarž a man atgā dinā ja etiķ a esenci, acī mredzot tā bija tā . Mans bē rns, kuram ir 6 gadi, ļ oti biež i pieskrien pie galda un var atvē rt kā du no š ī m pudelē m un dzert neko nenojauš ot.
Mē s uzskatā m, ka tā ir tikai viesnī cas vaina. Vadī ba pieņ em darbā jaunus un nepieredzē juš us darbiniekus, un man pat bail iedomā ties, kas varē tu notikt, ja kā ds no mums izdzertu pudeles saturu. Un arī ļ auj darbiniekiem, kas uzkopj telpas, izmantot š ī s plastmasas pudeles, tā pat kā dzeramajam ū denim, tī rī š anai, ielejot tajā s etiķ a esenci. Nā kamā s dienas rī tā atvedā m un nolikā m reģ istratū rā viesnī cas darbiniekam un viņ š nolē ma š o pudeli pat neatvē rt, acī mredzot zinot, kas tur ir. Viņ iem, kā mums š ķ ita, š ī situā cija nav jauna, un tā pē c neviens pat neatvainojā s. Parū pē jies par sevi un saviem mī ļ ajiem! Mē s iesakā m pā rbaudī t katru ū dens pudeli!
Viesnī cas reputā cijai nerū p paš as viesnī cas vadī ba.
